Vienošanās, kurai Armēnija piekrita, pastāvot reāliem draudiem par Kalnu Karabahas pilnīgu nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē, paredz, ka Baku saglabās kontroli pār tās spēku ieņemtajām teritorijām, tāpat armēņu spēki tiks izvesti no visām vēsturiskajām Azerbaidžānas zemēm, kas iepriekšējā karā par Kalnu Karabahu nonāca Armēnijas (oficiāli – pašpasludinātās Arcahas Republikas) kontrolē.
Starp abām pusēm tiks izvietoti Krievijas miera uzturētāji, kuri dislocēsies Kalnu Karabahā. Krievijas kontrolē nonāks arī Lačinas koridors – ceļš, kas savieno Armēniju ar Kalnu Karabahu –, un tiks atjaunots arī koridors starp Azerbaidžānu un tās eksklāvu Nahčivanas apgabalu caur Armēniju (šobrīd satiksme notiek caur Irānu), kas tāpat atradīsies Krievijas kontrolē. Visbeidzot, Krievijas spēku atrašanās Kalnu Karabahā jau drīzā nākotnē sola arī transporta koridora atjaunošanu starp Krieviju un Kalnu Karabahu (un tālāk uz Armēniju) caur Azerbaidžānas teritoriju.
Baku šāds kara iznākums pašsaprotami tiek uzskatīts par iespaidīgu uzvaru, lai gan netrūkst arī neapmierināto, kuri uzskata – valsts ir palaidusi garām iespēju pielikt punktu Karabahas problēmai. Par teritorijas turpmāko juridisko statusu līgumā nav neviena vārda, un attiecīgi tā noteikšana, visticamāk, turpināsies ne vienu vien desmitgadi.
Pat par vēl lielāku ieguvēju ir kļuvusi Krievija, kurai vienošanās ļauj ievērojami palielināt ietekmi un iespējas reģionā. Līdz ar Krievijas spēku ierašanos Kalnu Karabahā tās armēņu daļa de facto kļūst par Krievijas mandātteritoriju, un nav šaubu, ka tur (raugoties no starptautisko tiesību viedokļa – Azerbaidžānas teritorijā) jau drīzā laikā parādīsies arī Krievijas armijas bāze. Oficiāli vienošanās gan ir noslēgta uz pieciem gadiem, tomēr ir skaidrs, ka šajā gadījumā nekas nebūs ilglaicīgāks par pagaidu risinājumiem.
Ieguvēja ir arī Turcija, kura konflikta gaitā ir spējusi palielināt ietekmi Azerbaidžānā, galvenokārt pateicoties militārajam atbalstam, kas tika sniegts Baku. Vienlaikus Turcijā netiek slēpta arī vilšanās. Ankara netika uzaicināta uz izšķirošajām sarunām, bet tās līdzdalība miera uzturēšanā aprobežosies ar Krievijas un Turcijas novērotāju centra izveidi, kas atradīsies Azerbaidžānas teritorijā.
Savukārt Armēnijā kara par Kalnu Karabahu iznākums tiek uztverts tieši tā, kā tas arī ir, – kā iespaidīga sakāve, turklāt ne tikai militārā. Attiecīgi arī viens no kara rezultātiem būs premjera Nikola Pašinjana (un ar viņu saistīto prorietumniecisko spēku) politiskās karjeras beigas. Otram rezultātam vajadzētu būt nevis ieslīgšanai iekšpolitiskajās kaislībās, bet gan pieļauto kļūdu – kā militāro, tā politisko – detalizētai analīzei un trūkumu novēršanai. Laiks rādīs, cik lielā mērā Erevāna ir gatava šādam solim.