Izraēlas strupceļš

Jāatgādina, ka aprīlī notikušajās vēlēšanās divi galvenie valsts politiskie spēki – premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējā partija Likud, kā arī Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse Zilais un baltais – ieguva katrs pa 35 deputātu krēsliem no 120 vietām sastāvošajā Knesetā, taču, tā kā labējo kopējā pārstāvniecība bija lielāka, valdības veidošana tika uzticēta Netanjahu. Nepieciešamo 61 deputāta atbalstu savākt viņam tomēr neizdevās, kamdēļ tika izsludinātas jaunas vēlēšanas.

Provizoriski to rezultāti (oficiālie rezultāti tiks paziņoti šodien) liecina, ka Ganca vadītie centristi varētu būt ieguvuši 33 mandātus, kamēr Netanjahu Likud – 31 deputāta mandātu. Kopā ar sabiedrotajiem Likud ir 55, kamēr Gancam – 54 deputātu atbalsts, turklāt mazākās partijas ir viennozīmīgi paudušas izvēli par labu tam vai citam premjera amata kandidātam.

Teorētiski tā dēvētā zelta balss pieder Izraēlas krievvalodīgo partijai Mūsu mājas Izraēla, kuru vada Avigdors Lībermans un kas ieguvusi deviņas deputātu vietas, tomēr dažādu iemeslu dēļ Lībermanam ir grūti paust viennozīmīgu atbalstu kādai no politiskajām aliansēm.

Rezultātā par izeju no politiskās krīzes tiek uzskatīta abu galveno pretinieku apvienošanās tā dēvētajā lielajā koalīcijā, piesaistot vēl arī Mūsu mājas Izraēla, tomēr koalīcijas izveides iespējas ir nelielas. Pretrunas starp Likud un Zilo un balto ir ne tikai politiskas vai idejiskas, bet bieži vien arī personiskas, tāpat ievērojama daļa abu pušu vēlētāju ir pret šādas koalīcijas tapšanu.

Kopumā domstarpību ir tik daudz, ka valdības izveidei atvēlētajās sešās nedēļas to atrisināšana nešķiet reāla. Tas liek par ļoti ticamu uzskatīt iespēju, ka jau nākamā gada sākumā Izraēlu gaida jaunas vēlēšanas, turklāt tikpat ticams, ka arī tās situāciju īpaši nemainīs. Pastāv pat viedoklis, ka tikai nopietns ārējais apdraudējums varētu likt Izraēlas politiķiem un sabiedrībai aizmirst par iekšējām domstarpībām.

Galvenais secinājums gan ir ne tik daudz par Izraēlu, cik par politiskajiem procesiem demokrātiskajās valstīs kopumā. Politiskais strupceļš Izraēlā ir lai arī spilgta, taču tikai viena no Rietumu parauga demokrātijas kopējās krīzes izpausmēm un vienlaikus liecība, ka receptes šīs krīzes pārvarēšanai pagaidām nav atrastas.