Runājot par tirdzniecības vienošanos starp Londonu un Briseli, skaidrības ir ļoti maz. ES sarunu vedēji vēlas, lai tiktu saglabāti līdzšinējie tirdzniecības noteikumi un standarti, savukārt Londona cer noslēgt jaunu līgumu par brīvo tirdzniecību ar Briseli.
Abas puses pastāv uz sev izdevīgiem noteikumiem, kamdēļ netiek izslēgta iespēja, ka briti varētu arī aiziet vispār bez īpašas vienošanās. Par ļoti ticamu šāds variants gan netiek uzskatīts, tomēr netiek arī izslēgts pilnībā.
Savukārt ar tirdzniecības sarunām starp Londonu un Vašingtonu sokas jūtami labāk, tomēr galvenā problēma ir tur, ka sarunas nav iespējams pabeigt līdz novembrim, kad ASV gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Pastāv lielāks skaits jautājumu (piemēram, par nodokļiem informācijas tehnoloģiju kompānijām, gaļas produktu tirdzniecību u. c.), kurus nepieciešams saskaņot, un vienkārši nepietiek laika visu vienošanos panākšanai. Par iespējamo termiņu sarunu noslēgumam šā iemesla dēļ tiek uzskatīts nākošā gada februāris.
Atsevišķi jāpiebilst, ka ar pašreizējo prezidenta Donalda Trampa administrāciju briti saprotas labi, un ir maz šaubu, ka Trampa pārvēlēšanas gadījumā vienošanās tiks panākta. Principā britiem nav pārmērīgu pretenziju arī pret Trampa konkurentu, bijušo ASV viceprezidentu Džo Baidenu, tomēr šeit pastāv dažas nianses.
Kā tiek uzskatīts, Baidens nav atteicies no apturētās ieceres pirms četriem gadiem par ES–ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līguma (TTIP) parakstīšanu un savas ievēlēšanas gadījumā ir gatavs atgriezt šo jautājumu dienas kārtībā. Vašingtonas un Londonas attiecības šī vēlme īpaši neietekmē (tieši Lielbritānija savulaik bija viena no galvenajām TTIP atbalstītājām Eiropā), tomēr daļā politiķu Berlīnē un Parīzē – abās nozīmīgākajās Eiropas galvaspilsētās – šāda iespēja pārmērīgu sajūsmu neraisa.
Šeit svarīgs pat nav fakts, ka TTIP jau iepriekš saskārusies ar lielu pretestību galvenokārt tajā paredzēto iespēju dēļ kompānijām apiet dažādu valstu nacionālo likumdošanu.
Līgumu kopumam piemita izteikti ģeopolitiski aspekti, sniedzoši priekšrocības amerikāņu – britu (jeb visu anglosakšu valstu) aliansei, tām konkurējot ar Ķīnu, Āzijas valstīm un apvienoto Eiropu.
Pateicoties šādam fonam, briti šobrīd atrodas nebūt ne vieglas izvēles priekšā, turklāt vairākums vēlētāju (neatkarīgi no valstiskās piederības) diezin vai iedziļinājušies niansēs. Ticamākais no scenārijiem ir tāds, ka Londona izlems atbalstīt ASV un tirdzniecība tiks mainīta pret ģeopolitiku. Vairākumam Eiropas valstu nāksies izdarīt katrai savu izvēli par to, kas ir svarīgāk – anglosakšu vai kontinentālā ģeopolitika. Un šī izvēle nebūs viegla.