Jaunie niknie, kurus vairāk vada vilšanās, varētu nekritiski skatīties Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema virzienā, savukārt izglītotie un ambiciozie, kurus uzrunā tēmas, kas, atklāti sakot, diez vai ietekmē viņu reālo ikdienu, šādu "progresīvu" dienaskārtību noteikti var nolasīt no LA/Par reklāmām. Savukārt vecās varas partijas vai nu nenovērtē pārmaiņu tēmas potenciālu, vai gluži vienkārši baidās tuvoties skudru pūznim, kuram tām nav ko piedāvāt.
Partiju "jauneklīgums" tiek mērīts gan pēc to politiķu spējas demonstrēt visus liberālam burziņam piestāvošos atribūtus, sākot no komunikācijas līdz dienaskārtībai. Ja tu atrodi pacietību un laiku nepagurstoši diskutēt ar saviem sociālo tīklu sekotājiem un esi pietiekami drosmīgs, lai nesarkstot kāptu uz Lampas skatuves, lai klāstītu savus demokrātiskos uzskatus un riebumu pret korupciju, tev jau ir lielas izredzes tikt pieņemtam liberāli progresīvā elektorāta burziņā. Piepildi to visu ar "saturu", pozicionējoties tādās tēmās kā geju tiesības un dzimumu vienlīdzība, kas, objektīvi spriežot, varbūt nav tās izšķirošākās plašam elektorātam, bet tradicionāli kalpo kā atskaites punkts politisko uzskatu progresīvismam, un tu jau tiksi dēvēts par jaunu politisko spēku ar reālu piedāvājumu.
Citiem vārdiem runājot, šodien tik daudz piesauktajai sabiedrības zemajai medijpratībai jeb neprasmei analizēt informāciju un kritiski izvērtēt mediju vēstījumu, ir dvīņumāsa – zema politpratība jeb nespēja analizēt informāciju par partijām, politiķiem, to sponsoriem un kontaktiem, kur nu vēl kritiski izvērtēt politiķu vēstījumu. Tādā garā turpinot, jauno progresīvo vēlēšanu pienesums var izrādīties apsmieto vecvecāku balsojuma spoguļattēls, tikai modernākā rāmī.
Ar jaunajiem šeit jāsaprot ne tikai divdesmitgadnieki, kuri vai nu ir pietiekami labi izglītoti un ambiciozi, lai vēlētos dzīvot sakārtotākā valstī, vai arī pietiekami nikni, lai vēlētos nomainīt to veco politiķu paaudzi, kuri, viņuprāt, nav pratuši vai vēlējušies izveidot godīgāku labklājības valsti. Tikpat labi tie var būt jauni vecāki uz 30 un 40 gadu sliekšņa, kurus neapmierina pašreizējā izglītības sistēma viņu bērniem, veselības aprūpe viņu vecākiem vai uzņēmējdarbības vide personiskās labklājības celšanai.
Ar to es vēlos teikt, ka vēlme pēc pārmaiņām ir objektīva un to nevar uztvert tikai kā savtīgu politikas "jaunpienācēju" mākslīgi uzpūstu priekšvēlēšanu lozungu, kas manipulē ar elektorātu. Ja vecās varas partijas tā uzskata (un tās tiešām tā uzskata, spriežot gan pēc reakcijas uz kritiku, gan uzkrītošās ignorances pret pieprasījumu pēc pārmaiņām), tā ir, maigi sakot, kļūda, paļaušanās uz pašu piebarotu polittehnologu medus dziesmām par reformu veiksmi un vispārēju vilinošu stabilitāti, kas kaut kur aiz stūra ja ne šodien, tad rīt jau sola plašu labklājību.
Horošijs
Engeļkerts Kamparbērns