Faktiskais pasākuma mērķis, protams, ir ievērojami plašāks – alianses izveide anglosakšu valstu (bez ASV arī Lielbritānijas) vadībā cīņai ar to galvenajiem ģeopolitiskajiem oponentiem Ķīnu un Krieviju, to sabiedrotajiem un pie viena arī ar tām valstīm, kuru līderi neslēpj vēlmi doties patstāvīgā ģeopolitiskajā peldējumā (piemēram, Turciju). Raugoties pēc būtības, forums ir ietvaru piešķiršana faktiski jau ritošajam jaunajam aukstajam karam starp anglosakšu valstīm un Eirāzijas lielvarām (kas lielā mērā ir arī civilizāciju konflikts), definējot to kā cīņu starp demokrātijām un autoritāriem režīmiem. Galvenie pretinieki ir zināmi, konfrontācijas noteikumi sāk iegūt konkrētas aprises, un tagad dienaskārtībā ir atbalstītāju sastādīšana vairāk vai mazāk vienotā ierindā.
Ar pēdējo tikmēr ir problēmas, lielā mērā tādēļ, ka vairākums samita par demokrātiju lūgto valstu, izņemot tās, kuras bažījas par Eirāzijas lielvalstu iespējamajiem tīkojumiem, ne tuvu nav noskaņotas bezkompromisa cīņai jauna aukstā kara ietvaros. Autoritārie un nosacīti autoritārie līderi atšķirībā no pirmā aukstā kara un padomju komunistiem ir tādi paši kapitālisti kā viņu demokrātiskie un nosacīti demokrātiskie kolēģi un piedevām vēl negrasās nodarboties ar savu ideoloģiju un politisko sistēmu eksportu globālā mērogā. Atšķirībā no anglosakšu un plašākā nozīmē rietumvalstīm, kuras bieži neslēpj vēlmi visu pārveidot pēc savas līdzības. Un tā ir tikai daļa no iemesliem, kuru dēļ valstu mobilizācija nebūt nenorit gludi, bet daļa jauniesaucamo nešaubīgi meklēs iespējas izvairīties no dienesta. Zīmīgi, ka atsevišķas nozīmīgas valstis, tostarp NATO dalībvalstis Ungārija un Turcija, nav pat iekļautas samita par demokrātiju lūgto viesu sarakstā.
Papildu faktors, jāpiebilst, ir arī aizvadītā aukstā kara pieredze, kura laikā dažādi sociālistiskie kapitālisti un kapitālistiskie sociālisti vai nu vienlīdz distancējās no abām nometnēm, vai arī veikli manevrēja starp tām. Pēc visa spriežot, gribētāju atkārtot šo pieredzi netrūkst, vienīgi jautājums ir, vai un cik lielā mērā tas būs iespējams. Pēc visa spriežot, ne īpaši, jo spēles noteikumi šoreiz ir citi un sēdēšanu uz diviem krēsliem vienlaikus tie neparedz. Tāpēc izvēle būs jāizdara ļoti daudziem, pat neraugoties uz to, ka dažos gadījumos (piemēram, Armēnijas) tā var kļūt par reālu apdraudējumu valstu turpmākai pastāvēšanai.