Trampa oponenti šo vizīti nekavējoties sasaistīja ar impīčmenta procedūru, lai gan realitātē ar šo politisko izrādi Lavrova braucienam uz Vašingtonu nebija nekādas saistības, – dienaskārtībā atradās stratēģiskās drošības jautājumi un – īpaši interesenti – abu valstu ekonomiskās sadarbības attīstīšana, turklāt galvenokārt pēc ASV puses iniciatīvas.
It kā paradoksāli, bet statistika liecina – neraugoties uz ASV īstenoto sankciju politiku, Trampa prezidentūras laikā abpusējās tirdzniecības apmēri starp ASV un Krieviju ir pieauguši no 20 līdz 27 miljardiem ASV dolāru gadā, turklāt ar ievērojamiem plusiem Krievijas pusē. Tirdzniecības apjomi starp Krieviju un pārējām rietumvalstīm, lielākoties Eiropas valstīm, vairumā gadījumu tikmēr ir samazinājušies, galvenokārt pateicoties sankcijām. Citiem vārdiem – sankcijas de facto neietekmē ASV biznesu, taču atstāj ietekmi uz ASV sabiedrotajiem, turklāt Savienotajām Valstīm izdevīgā veidā.
Mehānisms darbojas pēc principa, ka no sabiedrotajiem tiek prasīts ierobežot sadarbību ar Krieviju tajās jomās, kurās ir ievērojamas ASV intereses. Rezultātā palielinās ASV uzņēmēju iespējas, piemēram, Eiropas tirgos, eiropiešu ekonomiskā atkarība no ASV un attiecīgi arī Vašingtonas iespējas prasīt no Eiropas piekāpšanos tajos vai citos jautājumos, paralēli, protams, radot neērtības arī Krievijai.
Stratēģiskais mērķis savukārt ir panākt gan Eiropas, gan arī Krievijas ekonomikas un ģeopolitikas pilnīgu pakārtošanu ASV interesēm, kas dotu tām priekšrocības cīņā pret Ķīnas aizvien pieaugošo ietekmi. Galvenā problēma vismaz attiecībā uz Krieviju ir, ka šis mērķis ne tikai nav sasniegts, bet gluži pretēji – centieni to sasniegt sāk pavērsties pret ASV.
Pirmkārt, ASV stratēģi acīmredzami daudzkārt par zemu novērtējuši Krievijas tautsaimniecības iespējas, visticamāk, vienkārši nesaprotot atšķirības starp Krievijas un rietumvalstu ekonomiskajiem modeļiem. Otrkārt un galvenokārt – Krievijai Rietumi jau sen nav ideāls, kamdēļ tā vietā, lai kaisītu sev pelnus uz galvas, Maskava vienkārši sāka vērienīgu pagriešanos Austrumu (lasiet – Ķīnas) virzienā.
Pašlaik faktiski jau ir izveidojusies Maskavas un Pekinas stratēģiskā alianse, kuras pastāvēšana sola ģeopolitiskās problēmas ASV. Šā iemesla dēļ Tramps cenšas glābt, kas vēl glābjams, mēģinot arī atjaunot stratēģisko dialogu ar Krieviju un solot Maskavai ekonomiskos bonusus. Trampa oponentu politika uz šāda fona izskatās pēc stratēģiskas pašnāvības.
ASV prezidents, jāpiebilst, nav vienīgais Rietumu līderis, kurš to saprot, – līdzīgu kursu (protams, Eiropas interešu vārdā) cenšas īstenot arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, kā arī vēl vairāki Eiropas līderi, un šī tendence vēršas tikai plašumā. Un tā ir jauna paradigma, kas jau tuvāko gadu laikā var kļūt par dominējošo rietumvalstīs.
Krējums Saldais
Gudrinieks
Dostojevskis