Apsūdzībā valsts noslēpuma izpaušanā Jurašs iedzīvojās pēc tam, kad intervijā žurnālam IR bija izstāstījis stāstu, kā viņam it kā piedāvāts miljonu eiro liels kukulis, lai ietekmētu izmeklēšanu aizdomās par kukuļņemšanu aizturētā Latvijas dzelzceļa šefa Uģa Magoņa un kukuļa devēja, igauņu miljonāra Oļega Osinovska labā. Tas pamatīgi iedragāja Juraša ambīcijas uz iekšlietu ministra amatu.
Pati tiesas prāva, tāpat kā spriedums un viss, kas saistīts ar VDD izmeklēšanu un Ģenerālprokuratūras uzturēto apsūdzību, ir noslepenots un neteiksim, ka tiesneses skaidrojums bildi padara faktoloģiski skaidrāku un ticamāku, tomēr, pat pēc publiski noplūdušajām un zināmajām detaļām spriežot, tiesas argumentācija ir visai pārdroša. Tiesneses Studentes tēzes, kas, starp citu, ir aizgūtas no Juraša aizstāvības argumentācijas, ja vien spriedums netiks atcelts apgabaltiesā vai vēlāk Augstākās tiesas Senātā, rada precedentu, kas rada lielus jautājumus par iespējām un tiesībām vispār klusēt par ierobežotas pieejas informāciju korupcijas lietās pat tad, ja tās vēl nav nonākušas līdz tiesai un notiesājošam spriedumam.
Tiesneses Studentes argumentācija: pirmkārt, Jurašs izpaudis informāciju, kura nebija valsts noslēpums, jo neesot iegūta operatīvās izstrādes ietvaros, līdz ar to nav pamata viņu apsūdzēt par valsts noslēpuma izpaušanu. Bet skaidrojuma noslēgumā tiesnese nez kādēļ uzskata par nepieciešamu atsaukties uz aizstāvības pamatargumentu – likuma normu, kas valsts noslēpuma statusu liedz piešķirt informācijai par korupcijas gadījumiem.
Īsumā to var interpretēt šādi: tiesnese uzskata, ka ir iespējama situācija, kurā operatīvais darbinieks var izsijāt, kuru informāciju viņš ieguvis kaut kādā ar valsts noslēpuma sargāšanas pienākumu neierobežotā "starpstāvoklī". Neaizmirsīsim arī, ka Juraša kā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja rīcībā bija tik plašs ierobežotas pieejamības un valsts noslēpumu saturošas informācijas klāsts, kas piešķir pilnīgi citas raudzes kontekstu jebkuriem viņa stāstiem, ar kuriem viņš vēlētos kādu motīvu dēļ startēt medijos. Lai kā neargumentētu tiesnese Studente, vismaz līdz šim dabā neeksistē tāda parādība kā apkārtstaigājoši operatīvie darbinieki, kuri brīvi var klāstīt informāciju, par kuru viņiem tobrīd izdevīgi teikt, ka tā nav ierobežotas pieejamības.
Šī argumentācija, uz kuras ir uzķērusies tiesa, atgādina plaši kritizēto argumentu, ko izmantoja arī paša Juraša noķertais Magonis. Tiesas pirmajā instancē, kurā attaisnoja arī viņu, Magonis stāstīja, ka brīdī, kad ticis noķerts ar pusmiljonu auto bagažniekā, no valsts amatpersonas bija pārmiesojies lobista ādā. Stipri atgādina teoriju par Šrēdingera kaķi, kurš vienlaikus var būt gan dzīvs, gan miris.