Par politiskām spēlēm spēļu dēļ ir politiski jāsoda, un Jaunā Vienotība (JV) tapa sodīta, tās tak jau laikam iecerētajiem nākotnes līderiem Arvilam Ašeradenam un Evikai Siliņai desmit minūtes stāvot pie sāniem partijas faktiskajam līderim, kurš sagurušā un neizlēmīgā tonī neskaitāmas reizes locīja īpašības vārdu, kas uz skatuves esošajiem no visiem iespējamiem piestāvēja vismazāk, – "dinamisms".
Jā, šī bija tā diena, kad ilgi baumotais un pat nevietā piesauktais bēdīgi slavenais "Kariņa nogurums", gluži tikpat neredzams kā kovida vīruss, beidzot nebija noslēpjams. Varas partija, kurai šī nav krīzes situācija, bet plānots manevrs, savu premjeru spētu sagatavot tik atbildīgai lietai kā paziņojums par demisiju.
Ja partija plāno saglabāt varu, tā īpašu uzmanību pievērš tam, kā šī vara tiek izlaista no rokām, un tas, kā to izdarīja Kariņš, nu nekādi nebija no spēka pozīcijām.
Tādēļ pirmdienas notikums pelna tuvāku aplūkošanu neatkarīgi no tā, vai JV no šīs neveiksmes spēs ātri atgūties un varbūt pat pārkonvertēt veiksmē. No atklātākām sarunām ar JV politiķiem jau pirmdien rīta pusē bija skaidrs – viņiem nav īpašu ilūziju par to, ka šī "no rokām izlaistā vara", kā reiz attiecībā uz Jaunā laika priekštečiem varā mīlēja nebeidzami atkārtot Solvita Āboltiņa, būs drošībā Rīgas pilī pie Edgara Rinkēviča.
Bez piecām minūtēm vēl partijas biedra, kura ievēlēšanai amatā, iespējams, neplānoti tika upurēta Kariņa otrā valdība. Vēl tiešāki bija JV šobrīd ļaunākie ienaidnieki, viņu koalīcijas partneri. Kā atgādināja kāds Nacionālās apvienības politiķis, nominējot nākamo premjeru no JV rindām, ja tā plāns būs jaunās koalīcijas izveide kopā ar Progresīvajiem un ZZS, prezidents ne tikai dotu zaļo gaismu ļoti problemātiskai un, iespējams, īslaicīgai valdībai, bet arī iedzīvotos nemitīgā atgādinājumā, ka tieši ar šīm balsīm amatā tika ievēlēts viņš. Sarežģīti.
Knapi divos ar pusi mēnešos ir izšķērdēts viss tas, kas ar lielu pašu meistarības un citu kļūdu palīdzību iekarots, triumfāli apspēlējot konkurentus Valsts prezidenta vēlēšanās. Arī tas ir jāprot. Un visu norakstīt uz Kariņa atbildību būtu nenovērtēt JV iekšējās problēmas, kas tai jāatzīst, ja nevēlas, lai šī kļūda kļūtu par fatālu.