Kad valoda atkal nonāk strīdu krustcelēs

Tiem Dienas lasītājiem, kuri kaut vai bērnības atmiņu līmenī atceras atmodas laiku un pirmos gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, prātā būs palikušas tā laika emociju vētras, kas pavadīja gandrīz katru domu apmaiņu par latviešu valodas un citu valodu lietošanu Latvijā. Tomēr kopš tiem laikiem pagājis daudz gadu, un 21. gadsimtā attieksme pret valodu apguvi un lietošanu Latvijā kļuvusi ļoti racionāla. Cilvēki, kuru dzimtā valoda ir latviešu valoda, mērķtiecīgi mācījās un mācās citas valodas. Ievērojama daļa Latvijā dzimušo cittautiešu nepieciešamību sazināties latviski uztvēra un uztver bez stresa, savukārt mūsu valstī ilgtermiņā strādājošie uzņēmēji, akadēmiskās vides pārstāvji un kultūras jomas talanti apguva un apgūst latviešu valodu. Viss mierīgi, loģiski un pragmatiski, emociju vētras un valodu kaislības aizgājušas vēsturē līdz ar slaveno janvāra barikāžu laiku. Vismaz tā šķita līdz brīdim, kad sabiedrību saviļņoja debates par to, cik labi latviešu valoda jāzina divu augstskolu rektoriem.

Valodu tēmas diskusiju ugunskuram pagales piemetis arī Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība), paziņojot, ka Latvijā ārzemniekiem jānodrošina iespēja Valsts ieņēmumu dienestā (VID) saņemt konsultācijas, kā arī iesniegt atskaites un dokumentus angļu valodā un ka tādai pašai iespējai jābūt arī citās valsts iestādēs. Motivācija – Latvijai jākonkurē ar Igauniju starptautiskajā uzņēmējdarbības vidē, un Latvijai jābūt valstij, kuras ekonomiku raksturo atvērtība.

No vienas puses, var piekrist, ka tas, ja VID konsultanti angļu valodā skaidros ārvalstu uzņēmējiem, teiksim, uzņēmumu ienākuma nodokļa nianses, neradīs ne mazākos riskus latviešu valodas statusam Latvijā. Biznesa vidē kopš mūžseniem laikiem dominējis princips, ka svarīgi ir rast kopīgu valodu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un tas, ka, piemēram, Latvijas uzņēmējs gan ar Portugāles, gan ar Somijas uzņēmējiem sazinās angliski, nav iemesls apšaubīt šo uzņēmēju patriotismu un saikni katram ar savu valsti un savu dzimto valodu.

Tomēr, no otras puses, VID un citas valsts iestādes nav mērāmas ar privātajam biznesam derīgo mērauklu. Valsts sektors reprezentē valsti, kuru pārstāv. (Tas, ka reizēm kāds valsts sektora pārstāvis nevis spodrina, bet grauj Latvijas tēlu, ir cits temats.) Tāpēc būtu nopietni jāapdomā, varbūt Latvijas reputācijai lietderīgāk ir saglabāt prasību ar valsts iestādēm sazināties vien latviski. Un varbūt Latvijai vajadzīgi tādi ārvalstu uzņēmēji, kuri, te ierodoties, prot atrast uzticamu tulku vai konsultantu, bet pēc tam – ja reiz nopietni strādā mūsu valstī – apgūst latviešu valodu, nevis jūtas bezspēcīgi brīdī, kad angļu valoda vai cita svešvaloda neatver visas durvis.