Nenoliedzami protesta viedoklim tik labvēlīgos apstākļos (Covid-19, nodokļu politika, amatpersonu nekompetence un arogance, korupcija) nespēt nodrošināt reprezentablu skaitu atbalstītāju pasākumam, kas pieteikts kā protesta akcija, ir neapstrīdami kritisks novērtējums tā organizētājiem. Tādā ziņā vairuma mediju un viedokļu paudēju ieciklēšanās pierādīt, ka aicinājumam sanākt uz protesta akciju bija atsaukušies, teiksim, 200, nevis 700 cilvēku, bija neatsverams pakalpojums šī citādi, piedodiet, bet marginālā pasākuma organizētājiem. Pēc principa, ja jau kāds tā cenšas pazemināt pasākuma nozīmīgumu, tātad mums ir taisnība, esam bīstami un nevēlami, tātad – nekādā ziņā ne margināli.
Gobzems ir trokšņainākais, bet ne vienīgais no tiem, kuri šobrīd pretendē uz opozīcijas noskaņojumu konsolidēšanu, – no Saeimas ārpusfrakciju deputātiem pasākumā bija redzama arī no Saskaņas izslēgtā Ļubova Švecova, kuru tie, kas viņu pazīst kā bijušo ilggadējo Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes Izmeklēšanas daļas priekšnieci, noteikti vērtē kā jaudīgu personību ar tā dēvētajai politiskajai elitei bīstami dziļām zināšanām. Protams, nebūtu prāta darbs analizēt un norādīt, kas ir Gobzema kļūdas, kas noveda pie iepriekšparedzamā – mazapmeklēta, margināla pasākuma.
No otras puses, ir skaidrs, ka Gobzems nebūs tas, kurš analizēs vai ieklausīsies kritikā par savām izvēlēm, un šis jau ir viens no viņa neveiksmju stūrakmeņiem.
Tie, kuri politikā un ap politiku ir daudz ilgāk nekā Gobzems, ir imūni pret viņa unikalitātes ambīcijām kaut vai tā iemesla dēļ, ka ir redzējuši viņu sēžam kopā ar Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku pie Sabiedrības citai politikai galda un piestaigājam uz Latvijas attīstībai sapulcēm kopā ar Edgaru Jaunupu un čupiņu miljonāru jaunoligarhu. Un runa nav par mācīšanos no pieredzes vai posmu topoša politiķa apziņas attīstībā, jo, gluži tāpat kā tagad Gobzema ambīcijas iegūt finansiālo un cilvēkresursu atbalstu jaunai partijai, arī tie projekti bija taustīšanās, kā piekļūt varai ārpus esošo partiju rāmja.
Atšķirība starp studiju biedriem Gobzemu, Jaunupu un Juri Pūci ir tikai tā, ka abi pēdējie savai partijai naudu piesaistīt spēja un varā atgriezās.
Vai vērā ņemamai sabiedrības daļai būtu jāiesaistās šīs Gobzema problēmas risināšanā?
Viennozīmīgi pateikt, ka mazais ''Gobzema pasākuma'' apmeklējums atspoguļo to, cik šaurs ir atbalsta potenciāls jaunai partijai, arī nevar. Jāņem vērā kaut vai tas, ka Latvijā protesta pasākumi nav iecienīta līdzdalības forma, ja runājam par plašām masām. Gruzdēt mājās, rakstīt ģeķīgus komentārus internetā un reizi četros gados nozibeņot vēlēšanu iecirknī ir varbūt grūti izprotams vai pieņemams uzvedības modelis, bet tieši tāds tas ir izplatīts mūsu platuma grādos.