Kam ticēt, kad ticēt nav kam

Ja jau šobrīd aktuālākajā tēmā par kroņvīrusa dažādiem aspektiem racionāli skaidrojumi ieguvuši tik izplūdušas formas, neizbrīna, ka kādu pašpasludinātu "faktu pārbaudītāju" ambīcijas paziņot pretējo izraisa skepsi pat visracionālākajos prātos.

Epidemiologu ekspektācijas, ka vīrusu aizbiedēs siltāks laiks, vai veselības ministres atsaukšanās uz Pasaules Veselības organizācijas vēlāk atsaukto rekomendāciju kroņvīrusa saslimšanas gadījumā nelietot ibumetīnu ir populārākais piemērs, lai raksturotu, cik izplūdušas formas ieguvuši citādi rekomendētie kritēriji drošas informācijas iegūšanai. Šībrīža situācija, kad valdības lēmumiem un ministru prasmei uzrunāt ar vērtējošu aci seko līdzi netipiski daudz citādi politiski mazaktīvu pilsoņu, protams, ir izcila iespēja arī tiem, kuru politiskās ambīcijas nav apmierinātas. Uz krīzes viļņa piesēsties pie varas galda ir lieliska iespēja. Tomēr vismaz pagaidām kvalitatīvas kritikas, kas spētu uzrunāt elektorātu ārpus "viss ir slikti" un 5G torņu sazvērestību piekritējiem, ir maz vai nemaz. Tas ir slikti, jo politiskais šķirsts, kurš ar krīzes vilni pie varas varētu aizvest no ekstrēmiem viedokļiem, sazvērestības teorijām un neizpildāmiem solījumiem sadiegtu veidojumu, nekādus uzlabojumus politikas kvalitātē vai tās godīgumā nevar nest.

No vienas puses, no ieklausīšanās un atbalsta valdības noteiktajiem ierobežojumiem ir atkarīga krīzes pārvarēšana tajā daļā, kas attiecas uz veselības aprūpes jeb epidemioloģisko sadaļu. No otras puses, veselīga atveseļošanās no krīzes blakusefektiem nav īsti iespējama bez veselīgas kritikas un neuzticīgas sekošanas valdības lēmumiem attiecībā uz mītisko četru miljardu izlietošanu, kas kaut kur virtuāli apsolīta krīzes pārvarēšanai. Pārlieku nekritisks vairākuma atbalsts valdošās koalīcijas politikai nav īsti veselīgs, ja vien mēs nerunājam par kaut kādu iluzoru, no korupcijas un nekompetences brīvu politisko un administratīvo vidi, kas diez vai ir Latvijas gadījums.

Šobrīd krīze, no vienas puses, ir saasinājusi pašsaglabāšanās instinktus, vairumam saliedējoties ap valdību, vismaz tajā sadaļā, kas tiek lemts un regulēts attiecībā uz vīrusa pandēmijas ierobežošanu un apturēšanu. Socioloģisko aptauju firmas Latvijas fakti aptaujā 74% respondentu esot atbildējuši, ka atbalsta valdības veikumu cīņā ar pandēmiju, tā publiski paudis firmas īpašnieks, sociologs Aigars Freimanis. Un tas ir visādā ziņā varens rādītājs. Tas gan nav unikāls globāli – šī reakcija vērojama ne vienā vien pasaules valstī, bet tas, ko der atcerēties, šim politikas zinātnē zināmajam efektam, ko amerikāņi mēdz dēvēt par rally-around-theflag, ir īslaicīga daba, cilvēki "ap karogu saspiežas" tikai pirmajā izbīlī.