Kamēr mēs smējāmies un sarkām

It kā jau grūti iedomāties baltiešiem izdevīgāku brīdi savas drošības nostiprināšanai. Krievijas acīmredzamā iejaukšanās ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā, kas amerikāņus, teiksim godīgi, ir paralizējusi, pats par sevi ir apstiprinājums tam, ka ne jau trīs Baltijas valstis ir paranoiski kašķa cēlāji, kas traucē mierīgam Vašingtonas un Maskavas dialogam. Tās ir Putina režīma metodes, kas pārkāpj aizvien jaunas starptautiskās uzvedības robežas un apstiprina, ka baltiešu prasītās drošības garantijas reģionam pie Krievijas rietumu robežām ir visas NATO alianses kopīgās interesēs.

Tas tiktāl, kamēr no analīzes izslēdz faktoru, kuru nemaz tik viegli nav iespējams neņemt vērā. Proti, pašu Trampu, jo viņa lielākās iekšpolitiskās problēmas lielā mērā saistītas tieši ar neiespējamību atzīt Krievijas iejaukšanās sekas prezidenta vēlēšanu procesā. To atzīt un, baltiešuprāt, adekvāti stingri izturēties pret Putina režīmu, Trampam nozīmē ļodzīt savas ievēlēšanas leģitimitāti. Neaizmirsīsim, protams, arī Trampa personiskās ambīcijas prast atrast savu īpašo pieeju "Putina problēmai", par ko viņš pamācīja arī Vējoni, Grībauskaiti un Kaljulaidi: "Sadzīvot ar Krieviju ir labi, nevis slikti, un tam nepiekrīt tikai ļoti stulbi cilvēki!"

Šādā aspektā baltieši turpina būt nekomfortabli, jo, iespējams, atšķirībā no Trampa uz nekādu lielāku atkusni un konstruktīvismu attiecībās ar Putinu necer. Minimums, kas nepieciešams baltiešiem, ir miermīlīga atturēšanas politika attiecībā pret Krieviju, protams, pateicoties NATO spēku, un īpaši ASV karavīru, klātbūtnei. Atturēšanas politika turpināsies. Tas ir izskanējis no Baltā nama un, jādomā, sadzirdēts Maskavā.

Vēl viena nianse. Nezin vai var piekrist, ka tā ir milzīga uzvara, ka amerikāņi neesot pieminējuši vēl gluži karsto banku skandālu un atkārtojuši pārmetumus par korupciju. To Latvijas puse pēc tikšanās Baltajā namā ar atvieglotu nopūtu uzsvērusi vairākkārt. Tas nozīmē tiklab to, ka šis nebija formāts pirksta kratīšanai, kā to, ka amerikāņi Latvijas banku sektoru ieņēma bez kaujas un vairāk nav ieinteresēti ko piebilst, bet pārējais jau ir mūsu mājasdarbs.

Mājasdarbs, kas šobrīd vairāk izskatās pēc sarkofāga uzlikšanas lielai, samilzušai problēmai. Ja nepieminēja amerikāņi, kas liedza pieminēt mums? Pasakot, kas jau ir izdarīts un cik tālu ir pieļaujams iejaukties pat stratēģiskam partnerim, un cik lielu atklātību informācijas apmaiņā Latvija sagaida (jo ir skaidrs, ka amerikāņi ar mūsu valdību ir gatavi dalīties spriedumos, bet ne pierādījumos, uz kuriem tie balstīti)? Citādi izskatās, ka korupcijas nepieminēšana mūsu amatpersonām ir tūkstošreiz svarīgāka par kādu robežu nospraušanu līdzvērtīgā dialogā ar ASV par objektīvām problēmām banku sektorā. Bet mēs taču esam valsts ar pašcieņu, nevis tā izdomātā valsts "Stankonija", kuru parodijā par amerikāņu prezidenta un baltiešu preses konferenci Latvijas vietā izrunā aktiera Aleka Boldvina kariķētais Tramps.