Kāpēc cilvēkam, kurš kādu iemeslu dēļ negrib strādāt (piemēram, iztiek no mantojuma, sava īpašuma izīrēšanas vai ģimenes locekļa ienākumiem), būtu jāiet uz kaut kādiem sociālajiem dienestiem lūgties atļauju nestrādāt un lai nebūtu jāveic pilna minimālā iemaksa, ko valsts grib rēķināt no negūtiem ienākumiem?! Kas tā par sociālistu attieksmi pret cilvēka brīvību pašam lemt par savu nākotni?
Un tie, kas kādu iemeslu dēļ strādā nepilnu slodzi, arī būs spiesti iet uz sociālajiem dienestiem pazemoties, taisnoties, ka, teiksim, mazpilsētā mazā birojā apkopējai vairāk par pusslodzi vai ceturtdaļslodzi nesanāk, arī citu darbu nav, bet iztikt, pateicoties piemājas saimniecībai, var. Lūgties, lai nu ļauj nemaksāt nodokli kā no pilnas slodzes un neuzskata par nez kādu kaitnieku – aplokšņu algas saņēmēju.
Tāpat arī māksliniekiem, literātiem, kam ienākumi neregulāri, – ja nesaņem kādu mēnesi honorāru, jo var iztikt no iekrājumiem, līdz atnāk radoša iedvesma kaut ko jaunradīt, no labi apmaksātas aizdomīgu ierēdņu armijas miera tāpat nebūs – sauks uz tādu kā pratināšanu.
Un nav jau tā, ka šī tēma būtu jauna, – par to runāts gana daudz. Jau šķita, ka valdības partijas tā kā ieklausījušās ekspertu un sabiedrības viedokļu līderu paustajā, ka brīvā pasaulē nevar liegt cilvēkiem strādāt, cik maz katrs var vai vēlas, un, ja kāds nopelna mazāk nekā valsts noteikto minimālo algu, tad tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir sociāli atbalstāms nabags vai ka blēdās ar nodokļiem, un automātiski nevar prasīt, lai nodokļus maksātu tik lielus kā minimālās algas saņēmējs. Taču nē – Labklājības ministrijas virzītās un valdošās koalīcijas atbalstītās normatīvu izmaiņas liecina par pretējo. Padomju skolās tika mācīts, ka visiem obligāti ir jāstrādā kaut kādas utopiskās nākotnes vārdā, bet Kariņa, Reira un Petravičas virzītā politika vērsta uz to, ka visiem jāstrādā vismaz tik daudz, lai nomaksātu nodokļus kā no minimālās algas. Kaut kādu visiem vienādu sociālo garantiju vārdā...
Labi, premjers Kariņš varbūt nesaprot, ka uzspiestas valsts mizerablās garantijas un iejaukšanos cilvēku privātā budžeta plānošanā mēs padomju gados esam, tā teikt, atēdušies līdz nelabumam. Var arī saprast Reiru, kam acīmredzot komjauniešu skolās samācītais, tā teikt, joprojām ir asinīs. Bet kāda, piedodiet, muša ir iekodusi no biznesa vides nākušajai Petravičai, kas nu tik sparīgi, tā teikt, spļauj akā, no kuras pašu mājās jādzer?!...
Kariņa neokomunistu valdības patiesā seja
Nedēļas sākumā ar klaji komunistiskiem vēstījumiem šokēja labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Ja personas ienākumi nesasniegs minimālās algas apmēru, lai nemaksātu kā no minimālās, cilvēkam būšot jāvēršas sociālajā dienestā, kur tikšot vestas pārrunas ar attiecīgo personu (gluži kā padomju laikos ar tā dēvētajiem liekēžiem). Bet tas vēl nav viss – tādai valsts ieskatā par maz strādājošai personai būšot jāpiedalās pasākumos, konsultācijās, apmācībās, katrs tikšot arī brīdināts, ka gada beigās var veidoties iemaksu parāds, un kādā veidā tiek veikti galīgie aprēķini. Nu, sakiet vēl, ka pie varas atkal nav komunisti!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.