Loģika šajā gadījumā ir sekojoša – Pekinā Trampu uzskata par pieņemamāku nākamo ASV prezidentu nekā viņa sāncensi Džo Baidenu, jo Tramps ir sabojājis ASV attiecības ar daudzām pasaules valstīm, tajā skaitā ar Eiropas valstīm, un attiecīgi nespēs nodrošināt visaptverošu spiedienu uz Ķīnu aizvien pieaugošā konflikta laikā. Pārējās pasaules valstis Trampu vienkārši neatbalstīs, un Pekinai tas ir izdevīgi.
Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka publikācija, kurā bija atspoguļotas esošu un izbijušu Ķīnas ierēdņu domas par to, kurš no abiem pretendentiem uz Balto namu būtu vēlamāks Pekinai, saturēja ne tikai apgalvojumu par Trampa izdevīgumu, tomēr tieši minētā versija tika izvirzīta priekšplānā. Ņemot vērā Bloomberg ietekmi uz demokrātu vēlētāju prātiem, var pieņemt, ka šo argumentu nāksies dzirdēt vēl gana bieži.
Šajā teorijā gan pastāv arī būtiska vājā vieta. Absolūti nav skaidrs, kamdēļ lai, piemēram, tā dēvētās vecās, kontinentālās Eiropas valstis ar Vāciju un Franciju priekšgalā, Baltajā namā nomainoties ASV prezidentiem, pēkšņi mainītu savu līdzšinējo nostāju un sāktu atbalstīt Vašingtonu ģeopolitiskajā konfliktā ar Pekinu.
Principiālas izmaiņas ASV ārpolitikas pamatlīnijās ne tikai nav gaidāmas, tādas nav iespējamas virknes objektīvu iemeslu dēļ.
Vienlaikus jāsaka, šo metodi jau centās pielietot prezidenta Baraka Obamas administrācija, cenšoties ievilināt apvienoto Eiropu eiropiešiem neizdevīgajā Transatlantiskajā tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā (TTIP), un nevar teikt, ka šāda politika būtu izrādījusies efektīva. Kontinentālā Eiropa negrasījās upurēties ASV vēlmju un interešu dēļ Obamas prezidentūras laikā, negrasās to darīt Trampa prezidentūras laikā un negrasīsies arī gadījumā, ja Baltajā namā iekļūs demokrātu kandidāts Džo Baidens.
Tā vietā Berlīne un Parīze acīm redzami cenšas īstenot aizvien neatkarīgāku ārpolitiku, pie viena mēģinot samazināt atkarību no ASV. Kas attiecas uz ASV un Ķīnas domstarpībām, tad ir definēts, ka Eiropa saglabās neitralitāti un turpinās uzturēt attiecības ar abām pusēm. Jeb, ja vienkāršoti, tad darīs tikai to, kas ir izdevīgi Eiropai.
Attiecīgi arī jautājums par to, kurš no abiem pretendentiem ir izdevīgāks Pekinai, patiesībā nav aktuāls, jo šāda pretendenta vienkārši nav. Līdzīgi kā situācijā ar ''Kremļa aģentu Trampu'' abiem ASV galvenajiem politiskajiem spēkiem nāksies sacensties, cenšoties pierādīt vēlētājiem, ka tieši viņi ir galvenie cīnītāji pret Ķīnas ietekmi, bet nosaukt šādu perspektīvu par izdevīgu Pekinai diezin vai ir iespējams.