19. jūnijā, kad notiks vēlēšanu otrā kārta, viņš var kļūt par pirmo kreisi noskaņoto prezidentu Kolumbijas vēsturē.
Petro uzvara vēlēšanu pirmajā kārtā nepavisam nav galvenā balsojuma sensācija.Pat nozīmīgāk ir, ka pirmoreiz 200 gados prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā nav iekļuvis labējo kandidāts, – cīņā par vietu vēlēšanu otrajā kārtā tradicionāli uz Vašingtonu orientētās nometnes pretendents Frederiko Gutjerress zaudēja bezpartejiskajam tā sauktajam populistam, uzņēmējam Rodolfo Ernandesam (23,9% pret 28,1%). Atbalstīt Ernandesu, kurš personisku iemeslu dēļ ir ārkārtīgi negatīvi noskaņots pret bijušajiem kreisajiem kaujiniekiem, vēlēšanu otrajā kārtā jau ir aicinājušas visas labējās partijas, tāpēc balsojuma iznākums vēl ne tuvu nav skaidrs, – to lielā mērā noteiks svārstīgie vēlētāji. Vienlaikus par Kolumbijas prezidentu jebkurā gadījumā pirmoreiz kļūs antisistēmisks politiķis, kurš vēlētājiem būs apsolījis radikālas iekšpolitiskās reformas.
Visa abu pretendentu uzmanība arī ir pievērsta tieši iespaidīgajam samilzušo iekšpolitisko problēmu klāstam, tāpēc savās priekšvēlēšanu programmās starptautiskajai politikai viņi ir atvēlējuši maz vietas, daudzus jautājumus atstājot neatbildētus. Tajā skaitā arī par Bogotas turpmākajām attiecībām ar Vašingtonu. Kolumbija tikmēr gadu desmitiem ir bijusi pati uzticamākā ASV atbalstītāja reģionā un galvenais Vašingtonas priekšpostenis Latīņamerikā, kuru ASV ir pieņemts uzskatīt par savas ģeopolitikas "iekšpagalmu".
Vēl interesantāku situāciju padara fakts, ka Petro priekšvēlēšanu programma ir daudz tuvāka nevis Latīņamerikā ierastajam bolivārismam, bet gan ASV demokrātu kreisi liberālā spārna uzskatiem, kamēr Ernandesu daudzi viņa atbalstītāji salīdzina ar ASV eksprezidentu Donaldu Trampu, kas abos gadījumos nozīmē, ka vēlēšanu uzvarētājs labas attiecības ar ASV spēs uzturēt tikai gadījumā, ja Vašingtonā pie varas atradīsies viņa uzskatiem atbilstīga nometne. Un arī tad atklāts paliek jautājums, cik labas šīs attiecības būs, jo gan Petro, gan Ernandess ir skaidri likuši saprast, ka viņu gaidāmā ārpolitika būs pakārtota tikai Kolumbijas interesēm. Kopumā: lai kādā virzienā arī nepagriezīsies Kolumbija, šis virziens atstās redzamu ietekmi uz visu Latīņameriku.