"Pirms vēlēšanām vispār būtu jāaizliedz šādi likumi!" smejoties un ar skatienu meklējot iejūtību, Kučinskim trešdienas vakarā paspruka sabiedriskās televīzijas debašu raidījumā. Pērn augustā, atrodoties opozīcijā, Kučinskim neesot bijis iespēju iedziļināties, kāds būs paša iebalsoto likuma grozījumu izpildes mehānisms. Tagad viņš esot sapratis, ka likuma prasība nozīmē, ka 1. septembrī viņa politiskās atbildības laukā esošajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē izveidosies 17 000 cilvēku rinda, ar ko šī iestāde, kas jau apliecinājusi nespēju savlaicīgi nodrošināt ar dokumentiem Latvijas pilsoņus, protams, galā netikšot.
Pēc nedēļu ilgas publiskas vaimanāšanas izkristalizējas tomēr patiesais ministra baiļu iemesls un tas, ko tad viņš īsti domājis ar šīs problēmas sakarā daudz piesauktajām raizēm par Latvijas reputāciju, – viņu pārņem panika, iedomājoties pirmo izraidāmo pensionāru pāri uz robežas ar Krieviju. Kas būšot, ja Krievija viņus neuzņemšot, uztraucas no priekšvēlēšanu kampaņas un ministra amata izcīnīšanas acīmredzot sagurušais politiķis.
Te jāuzsver, ka paša ministra rosinājums valsts valodas zināšanu apliecības pieņemt pakāpeniski vispirms no tiem, kuriem pienācis uzturēšanās atļauju pārskatīšanas termiņš, tā visu šo procesu izstiepjot aptuveni triju gadu garumā, šķiet absolūti racionāls un pamatots. Tas, kas izraisa neizpratni un sašutumu, ir nemākulīgais veids un sliktā argumentācija, ar kādu ministrs problēmu aktualizējis kopumā.
Kučinskis nebeidz uzsvērt, ka viņa amats liek rūpēties par Latvijas iekšējo drošību, un apšauba, ka šie latviešu valodu nicinošie Krievijas pilsoņi šo iekšējo drošību apdraud. Runāsim skaidri – daļu no 30 Latvijas atjaunotās neatkarības gadiem vismaz daļa šo cilvēku dzīvojuši, cerot, ka Latvija zaudēs neatkarību, ka Krievija šeit mēģinās realizēt to scenāriju, ko šobrīd ar stobriem realizē Donbasā (sākotnēji aizbildinoties tieši ar šādu cilvēku interešu aizstāvību dzīvot "krievu pasaulē").