Nesen Diena uzklausīja divu visai dažādu jomu cilvēku ļoti līdzīgo redzējumu par izglītības problēmām. "Virzība uz atzīmēm ir nežēlīga, daudz nežēlīgāka nekā apzināmies. Beidzot jāsaprot, ka skola – tas nav stāsts par cipariem, bet stāsts par dzīvi," sacīja Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa. Var jau teikt, ka viņa izteica vien savu un šīs apvienības dalībnieku sāpi. Taču tā nav. Līdzīgs redzējums izskan arī no uzņēmēju vides. "Forma, kādā izglītība ir uzbūvēta, rada mākslīgu ilūziju, ka sekošana noteikumiem sniegs pozitīvu atdevi nākotnē, bet, uz to paļaujoties, labākais, kam var kvalificēties, ir bezdarbnieka pabalsts," uzskata jaunās paaudzes uzņēmējs, Digital Freedom Festival un Infogr.am līdzdibinātājs Uldis Leiterts.
Un, protams, te minētie viedokļi nav vienīgie, kas norāda – ļoti dziļa ir plaisa, kas šķir izglītības jomu ne tikai no darba tirgus, bet arī no reālās dzīves aiz skolas sienām.
Tajā pašā laikā politiķi diskusijās par aktualitātēm izglītībā neiztiek bez humora, un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā runātais šonedēļ pat izpelnījās visai ironisku aģentūras LETA ziņas virsrakstu: "Diskusijā par sešgadnieku sūtīšanu pirmajā klasē politiķi pamanās apzināt risinājumus vecāku mudināšanai bērnus dzemdēt gada sākumā". Tā sakot, visiem jautri.
Taču izglītība kopumā Latvijā un vispār Rietumu pasaulē tiek uztverta ļoti nopietni. Izglītībai ne tikai gadu desmitiem, bet pat gadu simtiem bijusi ārkārtīgi nozīmīga vieta sabiedrības vērtību sistēmā. Izglītība tikusi pacelta uz pjedestāla augstāk par daudzām citām vērtībām, akcentējot to, ka zināšanas atšķirībā no materiālām lietām ir neatņemams īpašums. Tā jau ir arī XXI gadsimtā, taču patlaban nodarbinātības eksperti pieļauj, ka daudzi no šolaiku skolēniem strādās profesijās, kādas vēl nepastāv, un veidos uzņēmumus jomās, kas vēl ir nākotnes vīzija. Savukārt daudzas 2017. gadā ierastās profesijas lēnāk vai straujāk izzudīs.
Bēdīgākais ir tas, ka diskusijas par izglītībā vēlamajām izmaiņām nereti tiek risinātas konfliktu stilā – "atbalstām šo ministru" vai "kritizējam visu, ko šis ministrs ierosina", "nepieļaujam nekādas reformas, jo strādājam taču perfekti", vai "viss ir slikti". Tajā pašā laikā tiek piemirsts, ka laikmets, kuru saista ar ceturto industriālo revolūciju un kurā pārmaiņas norit daudz straujāk nekā iepriekš, izvirza arī jaunus, globālus izaicinājumus izglītībai.
Laika gars ir izlaidība