Tomēr, šķiet, ne jau tikai pierastā "vaimanoloģija" ir iemesls tam, ka aizvien nespējam īstenot tik ļoti kāroto ekonomikas izrāvienu un nostiprināt savas līderpozīcijas reģionā.
Lielākā problēma ir politisko un arī ekonomikas līderu nespēja vienoties par kopīgu ideju un mērķi, kas tiktu izvirzīts kā galvenā prioritāte, kurai attiecīgi būtu pakārtoti pārējie, ne mazāk svarīgie mērķi.
Patlaban esam situācijā, kad ikviena joma, ikviena sociālā vai ekonomiskā grupa savas vajadzības aktualizē kā svarīgāko prioritāti un attiecīgi par to arī cīnās visiem pieejamajiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā reti kurš paskatās mazliet tālāk un pat nemēģina saskatīt kopbildi, kas kļūst aizvien drūmāka tikai tāpēc, ka patiesībā līdzekļus (un nereti visvairāk tieši valsts naudu), kuru apjoms nav nemaz tik niecīgs, nevis mērķtiecīgi un stratēģiski pārdomāti izlietojam savas tautsaimniecības attīstībā, bet gan regulāri izkliedējam kārtējo ielāpu uzlikšanai no jauna izdilušajiem caurumiem segā.
Savā ziņā ir diezgan muļķīgi arī visu laiku "salīdzināties un mērīties" ar kaimiņvalstīm un regulāri gausties par to, ka vienā vai citā jomā viņi ir apsteiguši mūs. Tā vietā laiku iespējams izmantot efektīvāk un pašiem izvēlēties savu ceļu, kas ļaus sasniegt gan tautsaimniecības pieaugumu, gan sabiedrības labklājību kopumā.
Taču šajā ceļā ir jāiemācās sadarboties un jāizbeidz populisma stratēģijas piekopšana, sevišķi politiskajā līmenī.
Un par politiķu jomu runājot – te gan var piekrist atsevišķu ekspertu viedoklim, ka viena no galvenajām prioritātēm ir nepieļaut izvērsties tiem politiskajiem spēkiem, kuru piedāvājums valsts tautsaimniecības attīstības veicināšanai ir tik trūcīgs, ka vienīgais instruments viņu palikšanai varas gaiteņos (vienalga, pozīcijā vai opozīcijā) ir sociālu un arī etnisku konfliktu mākslīga radīšana un uzturēšana.
Šis gan ir vēlētāja uzdevums – atsijāt graudus no pelavām. Bet jāsāk ar pašapziņu.
Trollis JT
reptilis