Runa šajā gadījumā ir par globālajām ģeopolitiskajām un ekonomiskajām pretrunām, kuras pandēmijas priekšvakarā bija sasniegušas atklāti sprādzienbīstamus apmērus. Šīs pretrunas, protams, nekur nav pazudušas, tomēr Covid-19 savā ziņā ir pagriezis laiku atpakaļ, dodot iespēju novērst vismaz daļu no iepriekš pieļautajām kļūdām, kā arī nodrošinot papildu laiku jauna attiecību modeļa izstrādāšanai.
Pandēmija ir sakritusi ar brīdi, kad gan pasaule kopumā, gan tā dēvētie kolektīvie rietumi atsevišķi atrodas uzreiz vairāku cita citu savstarpēji pastiprinošu krīžu sākuma stadijās. Tas attiecas vienlīdz gan uz ekonomiku, gan dažāda līmeņa politiskajiem procesiem un globālo ģeopolitiku kopumā. Neraugoties uz centieniem to noliegt, ir skaidrs, ka pašreizējā ekonomiskā, pasaules un vēl vesela virkne citu kārtību ir sevi izsmēlušas vai vismaz kļuvušas slikti samērojamas ar realitāti.
Principā situāciju var salīdzināt ar stāvokli, piemēram, Eiropā Pirmā pasaules kara priekšvakarā vai PSRS tās pēdējos pastāvēšanas gados. Lai arī oficiāli tiek apgalvots, ka viss ir kārtībā, faktiski vairākumam vai vismaz ievērojamai daļai planētas iedzīvotāju ir skaidrs, ka pašreizējā lietu kārtība ir atklāti iluzora un jebkurā brīdī var sabrukt kā kāršu namiņš.
Lielākā vai mazākā mērā, taču ir iezīmējies arī risinājums – tā dēvētā daudzpolārā pasaules kārtība. Praksē tas nozīmē sadalīšanos lielvaru kontrolētās ietekmes un tehnoloģiskajās zonās, kuras būs lielā mērā pašpietiekamas un ar konkurentiem sadarbosies vien nepieciešamā minimuma robežās. Arī šāda kārtība, protams, nebūs mūžīga, tomēr alternatīvas ir daudz neiepriecinošākas – vai nu vispārējs krahs, vai arī militāri konflikti starp lielvalstīm ar iespēju atsviest visu civilizāciju atpakaļ akmens laikmetā.
Vienlaikus arī šeit pastāv vairākas būtiskas problēmas. Pirmkārt, ātras fundamentālas izmaiņas nav iespējamas bez iespaidīgām negatīvām sekām visiem iesaistītajiem, otrkārt – esošie centieni sastopas ar grandiozu nosacīto globālistu pretestību, galvenokārt tāpēc, ka pēdējiem tiešām ir ko zaudēt.
Visbeidzot – arī pat samērā lēnas izmaiņas neizbēgami ietekmē ekonomiku, it īpaši rietumvalstīs, kuras līdz šim ir bijušas galvenās dividenžu saņēmējas no pašreizējās kārtības. Un tādās valstīs kā Ķīna, Indija vai Krievija daudzpolaritātes aizstāvji redz gaismu tuneļa galā un attiecīgi arī mērķi, turpretim Rietumiem iespējamās pārmaiņas sola nevis ieguvumus, bet gan zaudējumus.
Covid-19 pandēmijas izraisītais tautsaimniecības kritums savukārt rada situāciju, kad par primāro kļūst ekonomikas glābšana, būtiska ir arī starptautiska sadarbība slimības izplatības apturēšanai. Dažu tuvāko gadu laikā šiem faktoriem vismaz teorētiski vajadzētu mazināt globālo spriedzi. Cits jautājums, cik lielā mērā lielvaras un to politiskās elites ir gatavas izmantot šo iespēju.
Logičeskijs
Irlielāmērāticams
Aldis