Jā, ir vieta šaubām, vai šāds optimistiskākais scenārijs par drīzu režīma maiņu Krievijā ir visticamākais, ieskaitot to, cik drīz būtu šis "drīz", bet noliegt šāda scenārija iespējamību arī nav pamata. Galu galā kopš nakts uz 24. februāri un pat vēl senāk mēs dzīvojam ļoti paātrinātā realitātē, kurā daudzas ikdienas ziņas drīzāk būtu saucamas par sirreālām. Tas, ka Kremļa establišmentu steigā pamet pat tādas figūras kā Jeļcina laika vicepremjers Anatolijs Čubaiss – cilvēks, kuram nedraud tieša atbildība par Putina kara noziegumiem, varbūt vienīgi morālais nosodījums –, tomēr ieskandina zināmu paātrinājumu Krievijas varas elites sairumā, kas varētu kļūt lavīnveidīga. Ja jau bēg kara noziegumos tieši neiesaistītas politiski vēsturiskas figūras, pēc loģikas tikai laika jautājums, kad Putinu nodos tie, kuriem apmaiņā pret "pirmo atklāto interviju CNN" drīz vairs nebūs ko iemainīt.
Šajos apstākļos tomēr nevajadzētu aloties un sagaidīt, ka pat demokrātiskākā krievu demokrāta vērtējums un atskaites punkts notiekošajam jebkad būs tik kategorisks, kāds tas ir mums. Protams, nerunājot par tādiem emigrācijā dzīvojošiem Kremļa ienaidniekiem kā Mihails Hodorkovskis un tamlīdzīgi, bet jāatceras, ka šādām figūrām diez vai būs kāda loma jaunā politiskā režīma un tā ideoloģijas veidošanā. Lai kā mums negribētos, vidējais Kremlim kritiskais viedoklis Krievijas virtuvēs šobrīd varētu būt evolucionējis tikai līdz apmulsumam, kāpēc Ukrainā tiek bumbotas krievu pilsētas un cik patiesībā kritušo Krievija jau ir zaudējusi šajā karā, kas nemaz neesot karš. Ja mēs sabiedrības iekšienē šausmināmies, ka krievvalodīgo respondentu vidū ir tik neliels Ukrainas atbalstītāju īpatsvars, tad labāk pat nesākt šādu mērauklu pielaikot ekspektācijām par Krievijas sabiedrības nākšanu pie prāta.
Tieši ar šādu vērtējumu jāraugās uz tādu patvēruma meklētāju kā aktrise Čulpana Hamatova teikto nu jau slavenās un viedokļu karu izraisījušās intervijas sauso atlikumu par to, ka karš Ukrainā ir slikts, bet vienīgais, kurš tam var pielikt punktu, ir "Vladimirs Vladimirovičs Putins", ja viņš sapratīšot, ka asinis, sāpes un asaras ir jāizbeidz. Latvietim šīs atklāsmes ir sofisms, kas izraisa kognitīvo disonansi, bet Krievijā palikuša krieva apziņā tas var būt milzīgs solis pretī tādai sabiedrībai un valstij, kas neradīs apdraudējumu savām kaimiņvalstīm. Jāsaprot, ka īstā auditorija šādu un citu vēstnešu teiktajam ir tā Krievijas sabiedrības daļa, kurai bez kara propagandas izskalotām smadzenēm palikusi arī cilvēcība.