Uzvar par populistiem dēvētie. Līdz ar to zudusi stabilitāte, politikas prognozējamība. Analītiķi spriež par plaisu, kas nu izveidojusies starp vēlētāju un ievēlējamo pasaules uztveri. Ir politiķi, kas cenšas ko glābt, arī savā retorikā pārņemot tautai tīkamākos saukļus un ar to visu šo jucekli padarot vēl lielāku.
Taču problēmas sakne, šķiet, meklējama vienotas virzības vektora trūkumā. To redzam pie mums pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, tas manāms Eiropas un visā Rietumu politiskajā vidē. Proti, jūtams, ka nav vairs vienotas lielās idejas, uz ko tiekties, un nav vairs arī īpaši spilgtu politiķu, kuri spētu definēt lielo mērķi un uz to vestu. Kā savulaik par Eiropas apvienošanu vai Eiropas Savienības un NATO paplašināšanu, piemēram. Kā Adenauers, Čērčils, Monē, Šūmans, Beierns...
Arī sauklis par cīņu pret terorismu tā īsti vairs nestrādā, jo rezultātu nav. Tāpat saspīlējums ar Krieviju un tā blakus izpausme – karadarbība svešās teritorijās – «iegājuši ilgajā». Sekas tādas, kādas redzam, – breksiti, trampi, nu Itālijas referendums, būs vēlēšanas Francijā utt. Cilvēki balso par tiem, kuri katra personiski visakūtāk uztvertās problēmas sola risināt tūlīt un tagad. Spēles noteikumus kā nekad agrāk diktē vēlētāji. Visai savtīgi, protams.
Tas pats arī pie mums, kur atkal daudz ir to balsstiesīgo, kuri atzīst, ka nav par ko balsot, un tad nu uz politiskās skatuves izpeld visādi Kaimiņam līdzīgie. Daba taču nemīl tukšumu, ja citu nav... Varas ļaudis vārgi cenšas kaut ko glābt ar tādu kā vēlētāju uzpirkšanu, tā saukto kvotu ietvaros dāsni pārdalot valsts budžeta naudu visādiem kapu vārtiņiem. Bet tas vien ātri izdilstošs ielāps caurumam, ko rada fundamentālu piedāvājumu trūkums.
Mūspusē problēmu saasina arī tas, ka atšķirībā no rietumvalstīm, kurās liela loma ir domnīcām (situācija līdz ar to vēl glābjama), vietējie politiķi raduši paši sevi uzskatīt par visgudrākajiem un sava piedāvājuma formulēšanā nebalstās ekspertu atziņās. Partijas nav arī veidotas kā jauno līderu skolas, kurās iekšējās konkurences ceļā veidotos jau pieminētie līderi un to komandas. Tieši otrādi – ar saukļiem par autoritārisma riskiem spilgtākie līderi ilgstoši un sistemātiski tiek izstumti no spēles, priekšplānā virzot par līderiem vien nosauktas pelēcības un pēc savas dabas drīzāk administratorus (nejaukt ar maksātnespējas administratoriem), nevis politiķus. Kurp tā ejam un kur tā nonāksim?
Līderu un ideju badā
Katras jaunas vēlēšanas, katrs jauns referendums pasaules lielākajās un attīstītākajās valstīs pēdējā laikā tiek sagaidīts ar lielu satricinājumu priekšnojautām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.