Ar šo jēdzienu tradicionāli tiek saprasta vienotas ekonomiskās un drošības telpas izveide visā vai vismaz lielākajā daļā Eirāzijas kontinenta. Teorētiķu priekšstati par to, kurām valstīm (vai civilizācijām) un ar kādiem nosacījumiem vajadzētu veidot Lielo Eirāziju, gan atšķiras, tomēr tikai retais šaubās, ka šīs konstrukcijas pamatā jābūt Indijas, Ķīnas un Krievijas aliansei.
Šāda savienība būtu apveltīta ar pasaulē lielāko potenciālu un iespējām virknē jomu un attiecīgi kļūtu par magnētu pārējām valstīm, kā arī par dominējošo spēku globālajā ģeopolitikā. Perspektīvas ir galvu reibinošas, un ne velti Lielās Eirāzijas virzienā ir sākusi šķielēt arī daļa Eiropas. Nevienam negribas atrasties globālo procesu perifērijā.
Tajā pašā laikā tā joprojām ir tikai teorija, jo starp iespējamiem Lielās Eirāzijas veidotājiem, it īpaši starp Indiju un Ķīnu, pastāv virkne pretrunu un vēsturisku domstarpību. Visa trijotne arī ir lielvaras, katra ar saviem priekšstatiem par daudziem jautājumiem. Turklāt tā dēvētie anglosakši ASV personā izvērš aktīvu darbību, lai nepieļautu to ietekmei būtībā nāvējoša konkurenta parādīšanos.
Rezultātā uz priekšu ir pavirzījusies tikai Krievijas un Ķīnas sadarbība, kas sasniegusi stratēģiskās partnerības līmeni. Savukārt Indija ir turpinājusi ievērot neitralitātes politiku, balansējot starp Rietumiem un Eirāzijas lielvarām un nesakot nevienai pusei nedz jā, nedz nē.
Pateicoties šādam fonam, Modi brauciens uz Vladivostoku izraisīja plašu rezonansi, vēl jo vairāk tāpēc, ka vizītes gaitā kļuva skaidrs – Indija ne tikai negrasās pakļauties ASV spiedienam un atteikties no Krievijas ieroču un bruņojuma iepirkumiem, bet gluži pretēji – plāno tos palielināt. Tāpat indieši ir gatavi lielos apjomos iepirkt Krievijas naftu un gāzi, kā arī palielināt visa cita veida ekonomiskās sadarbības apmērus.
Modi draudzīgās sarunas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un panāktās vienošanās savukārt izraisīja optimismu daudzu valstu Lielās Eirāzijas atbalstītājos. Plaši tika tiražēts viedoklis, ka tikšanās liecina – Indija nosliekusies par labu Eirāzijai, kā arī – ka Krievija, pateicoties draudzīgajām attiecībām vienlaikus ar Ķīnu un Indiju, spēs samierināt abas šīs valstis, paātrinot ģeopolitiskā projekta īstenošanos.
Tajā pašā laikā optimisti acīmredzami ignorē faktu, ka Modi vizīte Krievijā bija izteikti ekonomiska rakstura un gan Indijas premjers, gan Krievijas prezidents runāja tikai par ekonomiku, ģeopolitiku tikpat kā nepieminot. Ekonomiskās sadarbības attīstīšana, protams, stimulē arī politiskos procesus, tomēr dēvēt virkni divpusēji izdevīgu ekonomisko līgumu par plašu soli Lielās Eirāzijas virzienā pat labākajā gadījumā ir pāragri un pārsteidzīgi.
Frederick Ratzel
nu un
ietekmes aģents