XX. gadsimta 90. gados daudzi dabaszinātņu jomas zinātnieki aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Patlaban arī ir iemesls uztraukties par Latvijas zinātnieku emigrāciju?
Problēmas sākas tad, ja aizbraukšana kļūst par masveida tendenci, ja, piemēram, medicīnas māsas masveidā izbrauc uz Norvēģiju un tikpat kā nav medmāsu, kas Latvijā strādātu. Bet katrā lietā izšķirošs ir mērs, un samērīgai zinātnieku apmaiņai jābūt. Gribu uzsvērt, ka galvenais ir, lai kāds no aizbraukušajiem arī atgriežas Latvijā. Un, ja uz Latviju atbrauc ASV, Kanādas, Vācijas vai Ķīnas zinātnieki, tas arī vērtējams pozitīvi.
Esmu kā zinātnieks četrus, piecus gadus darbojies Vācijā, un tas man profesionāli bija ļoti ražīgs laiks – mazāk sociālo pienākumu, turklāt spēcīga vēlēšanās pierādīt ārvalstu kolēģiem savu profesionālo varēšanu, kas ir svarīgs motivējošs faktors ikvienam. Šāda starptautiska mēroga pozitīva konkurence ir ļoti vajadzīga gan studentiem, gan zinātniekiem.
Reizēm latviskais pieticīgums nospēlē negatīvu lomu, nav vēlmes izrauties ārpus sava pagasta, novada vai valsts un tieši pieticīguma dēļ iespējas apliecināt sevi starptautiskā līmenī paliek neizmantotas.
Kādas darba tirgus iespējas Latvijā pieejamas dabaszinātņu studiju programmu absolventiem?
Jāsaprot, ka šaura profesionālā specializācija ir kaut kas dinazaurveidīgs, un nevar noliegt, ka mūsdienu pasaulē šaura specializācija var būt noderīga tikai īsu brīdi, bet pēc tam neizbēgami izrādīsies dzīvotnespējīga. Tāpēc vajadzīga prasme specializāciju mainīt.
Cilvēki, kuri ieguvuši dabazinātņu jomas izglītību, veiksmīgi strādā vides aizsardzības un veselības aprūpes, kā arī vēl daudzās citās jomās. Uz zinātniskajiem institūtiem aiziet 10-20% absolventu. Bet ļoti daudzi dodas strādāt uz dažādām laboratorijām, jo pētnieki darbam laboratorijās vajadzīgi gan lauksaimniecības iestādēs, gan pārtikas ražošanas uzņēmumos, pat naftas produktu pārstrādes jomā.
Daļa dabaszinātņu jomas speciālistu aiziet strādāt uz skolām, un es gribētu, lai uz skolām aiziet vairāk, jo tam, lai skolās strādātu erudīti, mūsdienīgi domājoši pedagogi, ir ļoti liela nozīme. Zinām skolas, no kurām regulāri nāk mūsu labākie studenti, un tas tāpēc, ka šajās skolās strādā labi skolotāji.
Ir dabaszinātņu studiju programmu absolventi, kuri uzreiz pēc diploma saņemšanas pievēršas uzņēmējdarbībai un mēģina veidot savu biznesu dažādās jomās – sākot ar biogāzes ražošanas, beidzot ūdens attīrīšanu. Mēs LU mēģinām studentiem mācīt inovatīvo uzņēmējdarbību, bet es noteikti vēlētos, lai jauno uzņēmēju būtu vairāk.
Jūsuprāt, jauniešiem traucē tas, ka nav finansējuma uzņēmējdarbības uzsākšanai, vai arī nav uzņēmības?
Gan viens, gan otrs. Visbiežāk trūkst zināšanu un sapratnes, kā pie finansējuma uzņēmējdarbības sākšanai tikt. Turklāt uzņēmēju tipa cilvēku ir noteikts daudzums katrā nācijā, un parasti ne vairāk par 10%. Lai veiksmīgi veidotu uzņēmumu, svarīga ir arī prasme sadarboties, un pozitīvais aspekts LU ir tas, ka te satiekas dažādu jomu studenti – piemēram, tie, kas labi orientējas ekonomikā, tie, kuri izprot bioloģiju – un var kopā veidot uzņēmumus. Ļoti bieži tieši dažādu nozaru speciālistu sadarbībā radušies gan pasaules mēroga uzņēmumi, gan pasaules mēroga zinātniskie atklājumi.
Pastāvošais modelis, ka ir noteikts studentu vietu skaits par valsts budžeta līdzekļiem un paralēli tiek uzņemti maksas studenti, ir labs?
Ne pārāk. Savukārt, ja ieviesīsim sistēmu, ka studēt var, tikai ņemot lielus studiju kredītus, tad jārēķinās, ka būs ne mazums kredītu, kurus atmaksāt būs problēmas. Tāpēc valstij vajadzēs veidot lielu drošības fondu. Tas nozīmē, ka nauda, kas patlaban tiek ieguldīta valsts budžeta studijās, aizies drošības fondam. Viens no optimālākajiem modeļiem būtu – bakalaura studijas pa valsts budžeta līdzekļiem, maģistra studijas – pašiem studentiem maksājot. Doktorantūrā jāskatās pa nozarēm, jo ir nozares, kur doktora grāds nodrošina zinātniskās pētniecības attīstīšanu, bet citās ir tikai naudas pelnīšnas instruments.
Visu interviju lasiet ceturtdien, 27. jūnijā, laikrakstā Diena.