Diena par tiem rakstīja un rakstīs vēl. Šoreiz plašāku uzmanību gribētos pievērst kādai šķietami necilai, taču sistēmiski svarīgai epizodei - lūgts komentēt Valsts kontroles konstatētos faktus par izšķērdību Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes darbā, tās priekšsēdētājs Ainārs Dimants mobilā tālruņa īsziņā mūsu kolēģei bija atbildējis, ka vērtēšot "katru aizrādījumu atsevišķi, bet priecē, ka būtisku nav". Piedodiet, kas nav būtisks? Ka viņa vadītā valsts institūcija milzu naudu tērē vēlāk nevienam nevajadzīgu koncepciju izstrādei? Ka viesu namos rīko no budžeta apmaksātus izbraukuma seminārus funkciju veikšanai, kam paredzēti darba kabineti? Tas, ka priekšnieks iekārto portretu galeriju savā darbistabā ar acīmredzamu mērķi (ko par nesavtīgu nu nekādi nenosauksi) pēc amata pilnvaru beigām arī ar savu ģīmetni ieiet institūcijas vēsturē? Vai tas, ka amatpersona vizinās savās privātajās darīšanās ar valsts apmaksātu taksometru (kur vēl kādā darbavietā tā atļauts?)? Kam tad vēl bija jānotiek, lai mediju uzraugi (!) to uzskatītu par būtisku?! Valsts kontrole kaut ko palaidusi garām nepamanītu? Vai morāles latiņa tā noputējusi, ka nav vairs manāma un par vērā ņemamiem tiek atzīti vien kriminālsodāmi pārkāpumi?
Latvijas vēsturē tas jau piedzīvots nez cik reižu - līdz nokļūšanai amatā šķietami cienījami pretendenti ar putām uz lūpām gāna itin visu, ko dara esošie, bet ātri vien atslābst un izlaižas, tiklīdz paši tikuši siltajās vietiņās. Kārdinājums izmantot iespējas un dzīvot "kā visi" laikam ir pārāk liels.
Un te nav svarīgas kādas partijas piederības vai nepiederības. Attieksmei pret valsts naudas izlietojumu jābūt vienādi apzinīgai neatkarīgi no ieņemamā amata vai politiskā piesega.
Tā vietā uz konkrētiem jautājumiem dzirdam tikai vispārīgas frāzes: "iepazīsim", "skatīsim", "vērtēsim". Kas vēl nav skaidrs? Nezina, ko darījuši vai kā savus tēriņus noformējuši? Skaidrs, ka zina! Tā ir jautājuma "nomuļļāšanas" taktika, lai klusi izslīdētu no atbildības.
Un tad vēl tā klusēšana. Brīdī, kad lielākais sabiedrības sašutums, pēkšņi nav pieejams neviens, kam būtu jāsniedz konkrēti paskaidrojumi par atklātajiem pārkāpumiem. Vienam nav laika, otrs ārzemēs... Tas laikā, kad mobilie sakari pieejami ikvienam un itin visur. Vai tiešām pirmais, ko amatpersonas, stājoties amatā, šajos laikos dara, - cītīgi apgūst strausa taktiku briesmu brīdī slēpt galvu smiltīs, nogaidīt? Lai kaislības norimst, un tad var atkal mierīgi dzīvot tālāk. Bet sakiet, vai tā ir atbildīga un cieņpilna attieksme pret sabiedrību?
Viss teiktais un arī iepriekšējie skandāli (atcerēsimies padomes mazspēju apturēt MTG aiziešanu no bezmaksas apraides un ne visai veiksmīgo ielāpu tā vietā, izgāšanos ar vienotā sabiedriskā medija koncepciju, bezjēdzīgo viena atsevišķa Krievijas kanāla retranslācijas liegumu, atstājot citus, Grūbes interešu konfliktu u.c.) neizbēgami noved pie jautājuma - vai šis padomes sastāvs vairs ir morāli tiesīgs pārstāvēt Latvijas sabiedrību elektronisko mediju uzrauga statusā? Skaidru atbildi uz šo jautājumu gribētos sagaidīt vēl no šīs Saeimas. Un tas būs viens no kritērijiem arī pašu deputātu darba novērtējumam.