Viens no šādiem solījumiem, kas lasīts jau daudzās citās deklarācijās un programmās, saistīts ar apņemšanos uzlabot uzņēmējdarbības vidi un mazināt administratīvo slogu. Protams, kaut kas šajā jomā ir darīts, taču viena problēma uzņēmējus joprojām nomoka kā tāda ielaista slimība - nepilnīgā komunikācija starp valsti un biznesu. Tā vairāk atgādina nevis abpusējā sadarbībā ieinteresētu partneru dialogu, bet gan skolotāja (valsts) un a priori par slinku un bieži ļaunprātīgu uzskatītā skolēna (uzņēmējs) attiecības. Valsts kā skolotājs tikai pamāca, kā pareizi jāsaprot lietas un kā jāuzvedas, neuzklausot un nepieņemot nekādus iebildumus.
Spilgts piemērs ir VID. Ikviens liela vai maza uzņēmuma vadītājs ir saskāries ar to, ka ikdienas situācijās visi laipni un pretimnākoši, bet, tiklīdz kaut sīkākā problēma, sākas pazemojumi "pēc pilnas programmas". Kāds Latvijā pazīstams mākslinieks nesen Twitter mikroblogā bija ierakstījis: "Pabiju VIDā, saņēmu jauku uzmundrinājumu no augsti sēdošas darbinieces - nezini visus normatīvos aktus, nav ko uzsākt uzņēmējdarbību!" Pamatoti rodas jautājums: ja arī kāds nespēj tik profesionāli kā valsts pārvaldes darbinieks izsekot Latvijā raksturīgajām nemitīgajām izmaiņām normatīvajos aktos, vai operatīvi fiksēt un novērst radušās kļūmes nebūtu abu pušu interesēs? Un kā tad lai skaidro situāciju, ar kuru saskāries ne viens vien uzņēmējs, ka divi dažādi VID konsultanti vienu un to pašu jautājumi izskaidro atšķirīgi?
Šobrīd viss orientēts uz ātru informācijas apmaiņu - ieviesti e-paraksti, radīta iespēja caur e-pastu piereģistrēt uzņēmumu, caur EDS sistēmu iesniegt pārskatus VID utt. Kāpēc to neizmantot savstarpējai saziņai starp valsts iestādēm un uzņēmumiem arī dažādu sīku neskaidrību jautājumos? Ietaupītos gan laiks, gan valsts līdzekļi. Piemēram, mazais uzņēmējs sajaucis pārskata iesniegšanas datumus (tipiska iesācēja kļūme). Tā vietā, lai vienkārši automātiski atsūtītu e-pastu ar atgādinājumu par termiņiem, tiek tērēti valsts resursi, izmantojot smagnēju birokrātisku procedūru ar ierakstīto vēstuļu izsūtīšanu, paskaidrojumu un protokolu rakstīšanu, lēmumiem par sodiem. Kas ir primāri: iztērēt resursus (pasta izdevumi, VID ierēdņa darbalaiks u. c.), lai panāktu lielāku pieķerto un sodīto skaitu, vai laikus pamanīt un novērst kļūmes? Jo noteikti vismaz 90% sīko pārkāpumu gadījumu cēlonis ir nevis ļaunprātība, bet gan pārpratums, laikus nepamanītas izmaiņas likumos.