Meļņiks: Ministra Pavļuta baiļu faktors

Visticamāk, tas ir pasūtījuma raksts, pārāk redzami tajā spīd cauri zema intelekta klātbūtne. Nez vai autoram pašam pietiktu drosmes tik agresīvi un nožēlojami izteikties par ministru.

Piemērā nav nekāda defekta, jo es nerakstīju ne par baznīcām, ne politiskajām partijam, bet par parastu oportūnismu, kad, dzenoties pēc pasaulīgām mantām - naudas un varas, cilvēks deklarē savu piederību tam vai citam spēkam, kura nostādnes un vērtības viņam ir absolūti vienaldzīgas. Šāds cilvēks var mierīgi mainīt savu nostāju no komunistiskas uz nacionālistisku un arī pretējā virzienā atkarībā no politiskās konjunktūras. Spilgtākais piemēŗs - EP deputāte Vaidere, bijusī komuniste, kura tagad aktīvi apkaro komunistisko simboliku, ka pilnīgi liekas, ka kāds būs kādreiz pistoli viņai pie deniņiem pielicis, lai viņa kompartijā iestātos. Tādēļ jau tie oportūnisti arī neko citu, izņemot smīnu neizsauc, jo nedaudz takta izjūtai pret pašas politisko pagātni tomēr jābūt, kā arī nav jāstājas partijā tā kā lecot aizejošā vilcienā, kur visiem skaidrs, ka tam politiķim attiecīgā partija gan ir galīgi vienaldzīga, bet materiālie labumi sirdij tuvi.

Piemērā ir defekts: nepiederēšana partijām nekādi nav reliģija. Ja kādam ir, tad viņam noderētu psihiatra apmeklējums. Piederēšana partijām ir lietderības jautājums - taisni kā Pavļutam.

Es neizvirzīju par savu mērķi apceres rakstīšanu par Navaras Indriķi, tikai ilustrēt ar vēsturisku piemēru, cik trausla lieta ir pārliecība politiķu acīs. Indriķis IV šajā ziņa bija fenomens un ticību bija mainījis 4 (!!!) reizes. Bet dažkārt vēsturē ir atrodamas ievērojamas personas, kas nemaina savu reliģisko un politisko pārliecību, neskatoties uz viņu ieņemamā stāvokļa nopietnu apdraudējumu. Tā Anglijas lords - kanclers Tomass Mors atteicās mainīt katoļu ticību uz anglikānismu un zvērēt uzticību Indriķim VIII kā anglikāņu baznīcas galvam, kaut arī rezultātā viņam piesprieda nāvessodu. Bija ļoti izdevīga alternatīva, bet viņš to neizmantoja. Un tagad daži fakti, kas liecina, ka nekādā ziņā archivāra apbrīnotais Indriķis IV nebūtu bijis vēlams Latvijas prezidenta amatā, jo, lai uzpirktu savus pretiniekus cīņā par karaļa troni, viņš izmantoja tik plašā apmērā valsts kases līdzekļus, ka viņa laikā nodokļi tika palielināti 2,7 reizes (!!!) . Rezultātā zemnieki vairs nevarēja lietot uzturā gaļu, bet Indriķis IV sentimentāli apcerēja, ka būtu jauki, ja vismaz svētdienās zemnieki varētu savos katliņos vistiņu izvārīt. Nozīmīgāks bija Indriķa Le Grand Dessein, kā to raksturo hercogs Sillī savos memuāros - Eiropas Savienības dibināšana Eiropas kristīgo valstu federācijas veidolā. Bet arī šī ideja tolaik palika nerealizēta.

Monitors noklusēja ļoti būtiskas lietas,jo Navarras Indriķis izbeidza valsti postošos karus un atjaunoja Franciju.Lai gan absolūtais monarhs bija pilnīgi neatkarīgs no vēlētājiem, Indriķis sprauda sev mērķi panākt,lai katra francūža galdā vismaz svētdienās būtu vista. Bezcerīgi gaidīt,ka mūsu prezidents pakustinās kaut mazo pirkstiņu,lai mazinātu milzīgo nevienlīdzību Latvijā.Tā vietā viņš jau pusotru mēnesi paralizējis valdības darbu,lai piespiestu to ES miljardu dalīšanu uzticēt Latvijas bagātākajam cilvēkam. Atkal uz nabadzīgās tautas rēķina. Ar lielāko prieku es apsveiktu Navarras Indriķi par Latvijas prezidentu Andra Bērziņa vietā.

Es ar nemaksāju, un lieki te ar skaudīgu demagoģiju nodarboties.

Pavļuts ir vairāk nekā gudrs, nekādu ūdeni nelej, tieši pretēji - atšķirībā no lielākās daļas politiķu, runā tekoši un pa tēmu, turklāt arī izcili savulaik spēlējis klavieres, tādējādi nekad nekļūs par parastu sausiņu. Visu cieņu! Diemžēl tajā zaņķī, ko sauc par politiku, nākas darīt visu ko, lai paliktu amatā un varētu palīdzēt Latvijas tautai.

Meļņiks prot tikai šķēliski domāt! Hameleona spriedumi!