Moldova kā nākamā apdraudētākā valsts

Daļu Moldovas teritorijas jeb tā saukto kreiso krastu, jāatgādina, aizņem separātiskā, starptautiski neatzītā un atklāti prokrieviskā Piedņestras republika, kurā vēl kopš PSRS sabrukuma laikiem ir dislocēti Krievijas bruņotie spēki, lai arī oficiāli dēvēti par miera uzturētājiem, un kuras iedzīvotāju vairākums pat neslēpj, ka gaida Ukrainā iebrukušās Krievijas armijas atnākšanu. Piedņestras separātistu vadība arī jau ir paspējusi pieprasīt Kišiņevai tās neatkarības atzīšanu, uz ko prorietumnieciskā Moldovas valdība atbildējusi, prasot Krievijas karaspēka izvešanu no Piedņestras, kā arī nosūtot uz Briseli pieteikumu uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES), lai gan cerību uz iestāšanās sarunu oficiālu sākšanu ir maz. Prasībām, kādas tiek izvirzītas potenciālajām dalībvalstīm, Kišiņeva neatbilst, un papildu loma ir arī Piedņestras faktoram.

Vēl cita Moldovas dilemma ir, ka, lai arī valsts uzņem lielu skaitu bēgļu no Ukrainas, tā nav pievienojusies rietumvalstu pret Krieviju noteiktajām sankcijām. Labi saprotot, ka šis solis sagraus Moldovas kā vienas no Eiropas nabadzīgākajām valstīm ekonomiku, novedot pie grūti prognozējamām kā iekšpolitiskām, tā plašāka mēroga sekām. Ekonomiskās problēmas nekavēsies izmantot gan Piedņestras separātisti, tā ievērojamā prokrieviski noskaņotā vai vienkārši ar valdības darbu neapmierinātā Moldovas iedzīvotāju daļa, gan arī Krievija. Krievijas armijas avangarda vienības šobrīd ir apturētas mazāk nekā simts kilometru attālumā no Moldovas (Piedņestras) robežām, bet par vienu no Maskavas iebrukuma Ukrainā mērķiem tiek uzskatīta arī sauszemes koridora uz Piedņestru izveide.

Šie faktori kopā rada ārkārtīgi nopietnus riskus Moldovas kā prorietumnieciskas, neatkarīgas valsts pastāvēšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kolektīvie rietumi uzskatāmi demonstrē – tie nav gatavi ar militāru spēku aizstāvēt pret Krievijas agresiju ārpus rietumu apvienībām esošas valstis Austrumeiropā, kuras izvēlējušās kursu uz rietumiem un paļāvušās uz visaptverošu to palīdzību kritiskās situācijās. Centieni nepieļaut, visticamāk, visai cilvēcei fatāla globāla mēroga militāra konflikta sākšanos ir saprotami, tomēr vienlaikus tie nozīmē, ka minētās valstis ir atstātas lielā mērā vienatnē un spiestas paļauties pašas uz saviem spēkiem. Kā arī to, ka Moldovas (un ne tikai Moldovas) nākotne atrodas galvenokārt Ukrainas bruņoto spēku rokās.

Kopumā, ja Krievijai izdosies noslīcināt asinīs Ukrainas pretestību ātrāk, nekā tās režīmu sāks šūpot iedzīvotāju neapmierinātība un rietumu ekonomisko sankciju efekts, šāds iznākums var novest arī pie Moldovas okupēšanas de facto vai kā minimums tās piespiedu iekļaušanas Krievijas ietekmes sfērā. Kas savukārt var vēl vairāk uzkurināt Krievijas impērisko ambīciju dzīvotspēju, meklējot nākamo upuri.