Abu šo valstu veto, kas liedz sākt līdzekļu izmantošanu nepilnu divu triljonu eiro apmērā (ES budžets nedaudz pārsniedz triljonu eiro, bet ekonomikas atveseļošanai paredzēti 750 miljardi eiro), tika izsludināts sakarā ar nosacītās Briseles vēlmi sasaistīt ES finansējuma piešķiršanu ar tā dēvētās likuma varas ievērošanu. Problēma savukārt ir tajā apstāklī, ka ES un galvenokārt Rietumeiropā dominējošie priekšstati par likuma varu visai jūtami atšķiras no priekšstatiem par likuma varu Austrumeiropā, kuru šajā gadījumā simbolizē Polija un Ungārija.
Ja vienkāršoti – Rietumeiropā un attiecīgi arī apvienotās Eiropas struktūrās dominē kreisi liberāls (bet bieži vien arī ultraliberāls) redzējums par dažādām tiesībām un brīvībām. Turpretim Austrumeiropa visbiežāk lavierē starp tradicionāli konservatīviem un klasiski liberāliem priekšstatiem, un šīs atšķirības pašsaprotami izpaužas arī kopējā politikā, likumu normās u. c.
Viens no galvenajiem šādu atšķirību iemesliem ir atšķirīgā vēsturiskā pieredze. Turēšanās pie tradicionālajām vērtībām un priekšstatiem ir ļāvusi Austrumeiropai (ieskaitot arī Baltijas valstis) pārdzīvot padomju komunisma periodu, un attiecīgi sabiedrības vairākums šajās valstīs apzināti vai neapzināti tomēr nav noskaņots no šīm vērtībām atteikties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atsevišķas kreisā ultraliberālisma izpausmes aizdomīgi asociējas ar jau reiz piedzīvoto padomju komunismu.
Taisnīguma labad – asociācijas nav bez pamata, arī tāpēc, ka tā sauktā kultūrmarksisma, kreisā liberālisma izplatības stūrakmens, idejiskais tēvs un koncepcijas izstrādātājs bija itāļu komunists Antonio Gramši. Un, lai arī mūsdienu kultūrmarksisms jūtami atšķiras no klasiķa redzējuma par tā tālāko attīstību, Gramši ieliktie šīs piramīdas pamati joprojām stāv kā nesatricināma klints.
Pateicoties šādam fonam, ir skaidrs, ka pašreizējo domstarpību par Eiropas naudas sadales nosacījumiem cēloņi ir meklējami daudz dziļāk nekā tikai atšķirīgos priekšstatos par likuma varu.
Ja raugās pēc būtības, šis strīds ir tikai viens no daudzajiem vienas Eiropas daļas neatlaidīgajiem mēģinājumiem uzspiest citai Eiropas daļai savu pasaules redzējumu un priekšstatus par demokrātiju.
Var īpaši nešaubīties, ka tieši naudas jautājums tiks atrisināts jau drīzā nākotnē, abām pusēm atrodot pieņemamus kompromisus, kas ļaus tām apgalvot ja ne par kādu lielu uzvaru, tad kā minimums nodemonstrēt savu konsekvento nostāju. Pamata problēma un pretrunu cēloņi tomēr paliks turpat, kur bijuši, tāpat nekur nepazudīs arī centieni turpināt kreisi liberālo ekspansiju. Jautājums, kāds šai ekspansijai sakars ar demokrātiju un likuma varu, paliek atklāts.