Vienlaikus Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis vai valdošās partijas Likums un taisnīgums faktiskais līderis Jaroslavs Kačiņskis aprobežojās ar pārmetumiem Berlīnei par nepietiekamu Ukrainas atbalstīšanu, kā arī vainoja Vāciju, ka pēdējā tā kā ir, tā kā vēlas kļūt par vienīgo noteikumus apvienotajā Eiropā diktējošo valsti, bet Polijas Nacionālās bankas vadītājs Adams Glapinskis intervijā izdevumam Gazeta Polska paziņoja, ka Vācija kaļ plānus pēc Otrā pasaules kara beigām par Polijas teritoriju kļuvušo bijušo Vācijas zemju atgūšanai, kā arī savas kontroles iedibināšanai pār visu Austrumeiropu līdz robežai ar Krieviju. Vai arī šo valstu sadalīšanai ietekmes zonās starp Vāciju un Krieviju.
Dažāda veida paziņojumi vai mājieni par Vācijas plāniem iegūt kontroli pār Poliju, kā arī par Berlīnes pārmērīgu prokrieviskumu no Varšavas arī izskan regulāri un tradicionāli tiek uzskatīti vai nu par iekšējās konkurences starp valstīm Eiropas Savienībā (ES) – starp veco un jauno Eiropu jeb Rietumeiropu un Austrumeiropu – vienu no izpausmēm, vai arī par vēsturē balstītām bažām, ka kaimiņiem pieaugošās ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos atkal var parādīties Polijas sadalīšanas plāni, bet Vācija Varšavas vēsturisko pretinieku sarakstā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas.
Oficiālajā līmenī Berlīne jebkādus agresīvus plānus attiecībā uz Poliju vai nu kategoriski noliedz, vai arī vispār nekomentē šāda satura paziņojumus, un nav arī nekādu pierādījumu, uz kuriem būtu iespējams balstīt apgalvojumus par, piemēram, Vācijas bijušo zemju atgūšanas plāniem. Silēziju, Pomerāniju vai Prūsiju piespiedu kārtā pametušo vāciešu pēcteču organizācijas, kuras cer uz bijušo zemju atgūšanu, protams, pastāv, tomēr nekādas jūtamas ietekmes uz valsts kopējo ģeopolitisko kursu tām nav, bet tam, ka izvirzītie mērķi ir nevis deklaratīvi, bet gan reāli, diez vai tic pat vairākums šo organizāciju biedru.
Cits jautājums, ka Berlīne, parasti tandēmā ar Parīzi, gadu desmitiem ir spēlējusi un nespēj atmest vēlmi turpināt spēlēt vadošo lomu apvienotajā Eiropā, centīgi virzot un īstenojot savu dienaskārtību, kura aizvien uzskatāmāk sāk atšķirties no vairākuma Austrumeiropas valstu ar Poliju priekšgalā nākotnes redzējuma, jo rodas aizvien vairāk pretrunu jau starp vienas un otras Eiropas daļas pamatvērtībām. Un, ja raugās no šāda aspekta, Polijas amatpersonu satraukums varbūt arī ne tuvu nav tik nepamatots, kā varētu šķist pirmajā brīdī.