Pievēršam gan uzmanību nejēdzīgajai deputātu kvotu sistēmai valsts budžeta dalīšanā, arī spontāniem lēmumiem par daža sabiedriskā medija finansējumu un vēlmei ar jauniem nodokļiem aizlāpīt budžeta caurumus, to piesedzot ar it kā bezgalīgām rūpēm par cilvēku sociālajām garantijām, tomēr šīs tēmas kaut kā publiskajā dienas kārtībā "neaizķeras". Cita lieta, ja Tramps ko jaunu pasaka, – baiļu faktors liek domāt par to vien.
Tomēr diez vai ir pareizi to, kas notiek pašu mājās, atstāt bez pietiekamas ievērības. Kaut vai, piemēram, iniciatīvu par 30 000 eiro piešķiršanu no valsts budžeta grupas Līvi bilžu albuma ar mūzikas disku izdošanai. Ja tas būtu Kultūras ministrijas rosināts projekts kā cieņas apliecinājums leģendārajiem mūziķiem, iebildumiem nevajadzētu rasties, taču šajā gadījumā redzam politiski nolobētu privātu iniciatīvu, kas vedina domāt par naudas «apgūšanu» kā primāro interesi. Jo vairāk, ja paši mūziķi tiek nostādīti, maigi sakot, neveiklā situācijā, par ieceri uzzinot teju vai pēdējie un nonākot jautājumu krustugunīs pēc deputāta Parādnieka izteikuma radio, ka var jau to naudas prasījumu atsaukt, ja paši Līvi teiks, ka negrib šo albumu. Ej nu atsakies tādā brīdī no (protams, ka patīkamas) dāvanas tikai tāpēc, ka kāds, lūk, pashēmojis ar tās sarūpēšanas finansējumu.
Un vēl. Šajās dienās biju sagatavojis divas intervijas par Patērētāju tiesību aizsardzības centra rosinātām pārmaiņām kredītu piešķiršanas vērtējumā. Šī joma tiešām kādreiz bija ļoti nesakārtota, cilvēki cieta no kredītu izsniedzēju alkatības, taču kopš šī gada sākuma situācija ir mainījusies, jo procentu likmes ar likumu ierobežotas. Vēl stingrāku prasību ieviešana varētu novest pie tabakas akcīzes paaugstināšanai līdzīgām sekām – legālais, nodokļus maksājošais bizness šajā jomā apsīktu, tā vietā nāktu tiešie darījumi starp privātpersonām, kas diez vai ir tas mērķis, uz ko jātiecas valsts intereses pārstāvošām amatpersonām. Vēl vairāk – konkrētais gadījums, kad valsts institūcija vēlas, lai mikrokredītu prasītājus vienlīdz stingri pārbauda kā daudzu tūkstošu aizņēmējus, ir spilgts piemērs arī citkārt piedzīvotajam, ka institūcijas neuzticas cilvēkiem, kas tām pēc sava statusa šķiet nenozīmīgas. Jā, savulaik neapdomīgi ņemtu kredītu dēļ daudzi savu dzimteni pametuši, taču skaidrs, ka viens no būtiskiem aizbraukšanas iemesliem bija arī valsts pārstāvju ik uz soļa demonstrētā neuzticēšanās tā sauktajiem vienkāršajiem cilvēkiem.