Abas puses karadarbības sākšanā apsūdz viena otru, lai gan domājams, ka tā ir galvenokārt Azerbaidžānas iniciatīva, īstenota ar Turcijas konsultatīvo un diplomātisko atbalstu. Vienlaikus, tā kā abpusējas provokācijas vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgstošā konflikta gaitā ir kļuvušas par neatņemamu ikdienu, pateikt, no kuras puses atskanējis pirmais šāviens, ir gandrīz neiespējami.
Abas puses arī izplata uzvarošas relācijas, paredzētas galvenokārt kaujas gara uzturēšanai un maz saistītas ar realitāti, tādēļ ir grūti novērtēt panākumus un zaudējumus, ieskaitot teritoriālos. Pamatā valda viedoklis, ka Azerbaidžānas spēkiem ir izdevies ieņemt nelielas teritorijas pierobežā, tomēr ofensīva (vai pretuzbrukums – katrai ir savs traktējums) ir apturēta un sācies pozīciju karš.
Šeit jāatgādina, ka karš par Kalnu Karabahu, kas sākās pēc PSRS sabrukuma un noslēdzās 1994. gadā, beidzās ar neveiksmi Azerbaidžānai.
Līdztekus gandrīz visām armēņu apdzīvotajām teritorijām, kuras Azerbaidžānas sastāvā tika iekļautas PSRS laika posmā, Baku zaudēja arī vairākus savus vēsturiskos rajonus, kuru atgūšana ir prestiža jautājums.
Šo rajonu apmaiņa pret miera līgumu arī tiek uzskatīta par ticamāko ceļu pretim izlīgumam, un, kamēr Baku un Erevāna ar starpnieku palīdzību centās risināt vismaz kādas sarunas, plaša mēroga konflikti izpalika. Tomēr pēc Nikola Pašinjana kļūšanas par Armēnijas premjerministru pirms divarpus gadiem Erevānas centieni šajā virzienā ir faktiski apstājušies.
Pateicoties šādam fonam, pašlaik notiekošās sadursmes lielā mērā tiek uzskatītas par veidu, kā Azerbaidžāna cenšas atgriezt Armēniju pie sarunu galda. Cik šīs cerības ir pamatotas, gan nav skaidrs, jo pašreizējā situācija ļauj abām pusēm pasludināt sevi par nosacītām uzvarētājām, kas arī šķiet ticams iznākums, jo ilgstošai karadarbībai Armēnija un Azerbaidžāna nav gatavas.
Jau cits jautājums, ka Turcijas aktīvais atbalsts Azerbaidžānai var ievērojami paplašināt konflikta mērogus, galvenokārt dēļ Armēnijas dalības Krievijas vadītajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā. Vienošanās neattiecas uz Kalnu Karabahu, tāpēc Maskava saglabā uzsvērtu neitralitāti, tomēr, ja konflikts vērsīsies plašumā un sasniegs Armēnijas teritoriju, Krievija nevarēs palikt malā. Šobrīd šāda iespēja šķiet niecīga, jo Baku un Ankara ievēro visas sarkanās līnijas, tomēr nav arī izslēgta, jo karadarbībai bieži piemīt tendence kļūt neprognozējamai.