Pat neņemot vērā diskusiju politiskos akcentus, jo uzņēmējiem principā ir vienalga, ko teica viens politiķis, bet nesaprata kāds cits politiķis, bet svarīgs ir tikai politiķu lēmumu rezultāts, problēma ir tāda, ka strīdos vienā katlā samestas divas dažādas lietas: nepieciešamība cīnīties pret nodokļu shēmošanu un vēlme paaugstināt iedzīvotāju sociālo aizsardzību (un naudas daudzumu sociālajā budžetā).
No uzņēmēju skatpunkta raugoties, galvenā MU radītā problēma ir MUN režīma izmantošana nodokļu shēmošanā, lieliem uzņēmumiem sadaloties daudzos MU, darba devējiem piespiežot savus darbiniekus reģistrēties MU statusā un darba līguma vietā slēgt uzņēmuma līgumu, jo šāda nodokļu shēmošana rada negodīgu konkurenci. Te gan nevar iztikt bez politikas pieminēšanas –
lai kādus pārmetumus Vienotības līderis Andris Piebalgs veltītu finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS), neapstrīdams ir fakts, ka daudzus gadus līdz šā gada februārim, kad darbu sāka Māra Kučinska valdība, finanšu ministra portfelis bija Vienotības rokās.
Līdz ar to arī uz Vienotību gulst atbildība par to, ka ar Finanšu ministriju cieši saistītais Valsts ieņēmumu dienests gadiem ilgi nav pietiekami iedarbīgi vērsies pret uzņēmumiem, kuri MUN režīmu patiešām izmanto nodokļu optimizēšanai, samazinot gan naudas daudzumu valsts budžetā, gan pie shēmotājiem nodarbināto cilvēku sociālo aizsardzību. Ja MU izmantošana nodokļu shēmošanā būtu izskausta līdz 2015. gada nogalei, situācija būtu gluži citāda un MU reputācija – ievērojami labāka.
Savukārt attiecībā uz vēlmi paaugstināt sociālo aizsardzību – tā, protams, ir apsveicama un ļoti vajadzīga, bet pašreiz dažu politiķu izpildījumā izklausās pēc utopijas un brīžiem pat pēc vēlētāju balsu zvejošanas. Turklāt ir divi vājie punkti. Pirmais – nu nav iedzīvotājiem pārliecības, ka patlaban veiktās sociālās iemaksas pēc 30–40 gadiem, sasniedzot pensijas vecumu, garantēs jūtamu labklājību. Otrais – jāņem vērā uzņēmēju vidē dzirdētais arguments, ka visai diskutabla ir prasība likt maksāt nodokli no reāli nenopelnītas naudas.
Un, protams, ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, valdības koalīcija apvienotu spēkus ēnu ekonomikas mazināšanai, nevis šķērdētu enerģiju savstarpējiem konfliktiem.