Pretrunīgi vērtētais Saakašvili, jāatgādina, nelegāli atgriezās Gruzijā 1. oktobrī, pēc tam, kad viņa savulaik izveidotā partija Apvienotā nacionālā kustība cieta zaudējumu pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā. Vienlaikus 20 pašvaldībās, tajā skaitā visās valsts lielākajās pilsētās, bija gaidāma pašvaldību vadītāju vēlēšanu otrā kārta, kuru opozīcija pasludināja par izšķirošo kauju cīņā pret "nedemokrātisko", "prokrievisko" u. c. varas partiju Gruzijas sapnis. Saakašvili atgriešanās, kurai sekoja viņa apcietināšana un eksprezidenta badastreiks (jāpiebilst, gana šaubīgs), bija solis, kam vajadzēja iedvesmot viņa atbalstītājus un palīdzēt gūt uzvaru, tomēr rezultāts izrādījās pilnībā pretējs cerētajam.
Notiekošais apvienoja ne tik daudz Saakašvili piekritējus, kuri jau tāpat bija mobilizējuši visus iespējamos resursus, cik pretiniekus, un noveda pie tā, ka opozīcijas kandidāts spēja uzvarēt tikai vienā nelielā pašvaldībā. Šāds iznākums nebija pārsteigums, jo sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka opozicionāru cerības atgriezties pie varas ir iluzoras. Lai arī Apvienotajai nacionālajai kustībai ir kupls atbalstītāju skaits, ievērojami vairāk ir to, kuriem par Saakašvili revolucionāro valsts vadīšanas stilu palikušas sliktas atmiņas un kuri, pat ja nav sajūsmā par Gruzijas sapni, vēl mazāk vēlas piedzīvot Saakašvili partijas nākšanu pie varas.
Opozicionāri, neraugoties uz visu iepriekš minēto, tikmēr ir pasludinājuši vēlēšanas par nozagtām un plāno rīkot protesta akcijas līdz galīgai uzvarai, par kādu tiks uzskatīta aizmuguriski notiesātā, šobrīd cietuma slimnīcā ievietotā Saakašvili atbrīvošana, parlamenta ārkārtas vēlēšanu sarīkošana un vēl citu prasību izpilde. Varas iestādes ir likušas saprast, ka eksprezidentam nāksies pavadīt cietumā krietnus gadus un arī neviena cita no prasībām izpildīta netiks.
Galvenais jautājums tikmēr ir ne tik daudz par to, ar ko noslēgsies pretim stāvēšana (visticamāk, ka protesti pakāpeniski izsīks, ja vien varas iestādes nespers nepārdomātus soļus), bet protestu cēloņiem. Lai ko arī neapgalvotu opozicionāri, ir skaidrs, ka Gruzijas sapnis ir tikpat prorietumnieciska partija kā Apvienotā nacionālā kustība, vienīgi pragmatiskāka un mazāk radikāla. Attiecīgi arī nekas neapdraud ne valsts kopējo kursu, ne reformas, kuras virzās lai arī lēnāk, taču iedzīvotājiem pieņemamākā veidā, un šāda konfrontācija ir pilnībā lieka. Sava loma, protams, ir arī politiķu personiskajām attiecībām, tomēr ticamāk šķiet, ka mērenība un pragmatisms ar būtībā profesionālajiem liberālrevolucionāriem Saakašvili un viņa domubiedriem ir vienkārši nesavienojamas lietas. Maksāt par to nākas ar valsts nestabilitāti, kas ne tuvu nav labākais, ko varētu vēlēties Gruzija.