Apgalvojums, ka ASV labprātīgi atsakās no globālā līdera lomas, bieži vien piebilstot, ka pie visa ir vainojams ASV prezidents Donalds Tramps, gan ne gluži atbilst patiesībai. Savienoto Valstu dominēšanas norietam, kā arī ASV vadītās liberālās globalizācijas atplūdiem ir pavisam citi, sistēmiski cēloņi, un, lai kā Tramps arī vēlētos saglabāt ASV dominējošo lomu globālā mērogā, visticamāk, viņš labi apzinās, kas tas nav izdarāms.
ASV šobrīd atrodas tajā pašā punktā, kurā agri vai vēlu ir nonākušas visas iepriekšējās impērijas un lielvaras. ASV vairāk vienkārši nepietiek resursu savas pasaules kārtības uzturēšanai, bet mēģinājumi paildzināt esošo kārtību vai turpināt ekspansiju situāciju tikai pasliktina, jo nākas tērēt vēl vairāk resursu.
Attiecīgi ASV ir jāizdara izvēle vai nu starp vispārēju katastrofu drīzā nākotnē (līdz pat valsts sabrukuma varbūtībai), vai atteikšanos no visa tieši ASV nevajadzīgā, lai pārkārtotos, atgūtu spēkus un tad censtos iedibināt jau jaunu Pax Americana. Pirmo variantu virza tā dēvētie globālisti, bet otro – Tramps un viņa atbalstītāji. Abi šie modeļi nav savienojami, un, tā kā abās nometnēs ASV ir pārpārēm ļoti ietekmīgu un bagātu cilvēku, kuriem tiešām ir ko zaudēt, iekšpolitiskā cīņa aiz okeāna rit jau gandrīz bez noteikumiem.
Tā dēvētajai vecajai Eiropai, kura gadu desmitiem ir pieradusi paļauties uz ASV dominējošo lomu, atrodoties priviliģēta vasaļa statusā, neko labu nesola abi no variantiem. Pirmkārt jau savu resursu deficīta apstākļos abas naidīgās nometnes ASV ne tuvu nav noskaņotas turpināt iepriekšējo, Eiropai labvēlīgo politiku. Vienīgi, ja Trampa administrācija atklāti pasaka, ka eiropiešiem nāksies šķirties no tirdzniecības privilēģijām un maksāt par savu drošību cenu, kāda tiks nosaukta aiz okeāna, tad demokrāti tos pašus mērķus cenšas sasniegt baltiem cimdiem un aizplīvurotā veidā.
Papildus tam – paļaušanās uz "globālistu ASV" ir daudz riskantāka nekā paļaušanās uz "trampistu ASV". Par pēdējo vismaz ir skaidrs, ka tā jebkurā gadījumā paliks un saglabās vienas no pasaules lielvarām statusu, kamēr jautājums par to, kas notiks ar "globālistu ASV", ir apvīts ar biezu neskaidrības miglu.
Šādā situācijā pats vēlamākais risinājums, protams, ir sekot Merkeles padomam un ņemt nākotni savās rokās, tomēr par šādas iespējas ticamību joprojām pastāv stipras šaubas. Gan tāpēc, ka it īpaši Eiropas varas ešelonos turpina dominēt liberālā globālisma idejas, gan tāpēc, ka daļa Eiropas, tostarp ieskaitot Baltijas valstis, orientējas nevis uz Berlīni vai Parīzi, bet Vašingtonu. Par ko beigās var nākties samaksāt dārgu cenu.