Vienlaikus šis ir pirmais gadījums, kad par Krievijā ražota stratēģiskā bruņojuma iegādi (kas gan vēl nepavisam nav noticis fakts) paziņo Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts. Lai arī S-400 pēc nozīmīgākajiem parametriem ievērojami pārspēj visus analogus, to iespējamā izmantošana NATO valstīs līdz šim ir tikusi uzskatīta par neiespējamu, jo šīs sistēmas ražo alianses potenciālais pretinieks. Pat ja izdosies atrisināt savienojamības ar NATO armiju standartiem problēmu, S-400 izmantošanai ir nepieciešami speciālisti, kurus apmācīt var tikai Krievija, kā arī tehniskā apkope, kuru atkal var nodrošināt tikai Krievija.
Rezultātā jebkura valsts, kas iegādājas pretgaisa aizsardzības sistēmas Krievijā, lielākā vai mazākā mērā (atkarībā no tā, kāda loma tām paredzēta gaisa telpas aizsardzībā), taču uztic savu drošību Maskavai. Tas savukārt vairs nav jautājums par ģenerāļu vēlmi iegūt labāko no pieejamajiem konkrētā bruņojuma veidiem, bet gan par valsts stratēģisko izvēli.
Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam netrūkst iemeslu neapmierinātībai ar rietumvalstīm, it īpaši ar ASV. Ankarā uzskata, ka tieši ASV ir stāvējušas aiz 2016. gadā notikušā valsts apvērsuma mēģinājuma, un, kas ļoti būtiski, Turcijai rada problēmas ASV atbalsts Irākas un Sīrijas kurdiem, kas pastiprina Turcijas kurdu vēlmi pēc neatkarības. Pastāv arī saraksts ar mazāk svarīgiem iemesliem, no kuriem viens ir ASV vilcināšanās piegādāt Turcijai atsevišķus bruņojuma veidus. Netrūkst problēmu Turcijas attiecībās ar Eiropas Savienību (ES), kas skaidri likusi saprast, ka Erdogana un viņa piekritēju nosliece autoritārisma virzienā Eiropai ir, pieklājīgi izsakoties, nesimpātiska.
Idille gan nevalda arī Turcijas un Krievijas attiecībās, it īpaši pēc 2015. gada, kad virs Sīrijas tika notriekta Krievijas gaisa kara spēku lidmašīna un abu valstu attiecības piedzīvoja dramatisku pasliktināšanos. Tomēr šajā gadījumā virsroku ņēma ekonomika un droši vien arī zināma idejiskā tuvība, kamdēļ Ankara, neraugoties uz visām pretrunām, turpināja lielā mērā demonstratīvi palielināt sadarbību ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Ķīnu, Irānu utt., liekot Turciju aizvien biežāk pieminēt starp valstīm – Ķīnas un arī Krievijas virzītā Lielās Eirāzijas ģeopolitiskā projekta potenciālajām dalībniecēm.
Šobrīd šī tendence sasniegusi punktu, no kura atpakaļceļa var arī nebūt, un Rietumi ir nostādīti grūtas izvēles priekšā – vai nu ģeopolitisko interešu vārdā vismaz daļēji piekāpties Ankaras prasībām, vai arī palielināt spiedienu uz Erdoganu, kas draud ar tālāku attiecību pasliktināšanos, tajā skaitā pat ar iespējamu Turcijas aiziešanu vispirms no NATO, bet tālākā nākotnē arī no Rietumu ietekmes zonas.
Сергей
no otras puses