Lai arī organizatori apgalvo pretējo un dēvē akcijas par ievērojamu panākumu, citi pat pārliecināti Krievijas varas oponenti ir atzinuši, ka akciju dalībnieku skaits bijis daudzkārt mazāks par cerēto. Atbilstīgi liberālās radiostacijas Eho Moskvi galvenā redaktora Alekseja Venediktova novērtējumam Maskavā protestos piedalījās, un arī tad bez īpaša entuziasma, ne vairāk par 10–15 tūkstošiem cilvēku, bet 84% radiostacijas klausītāju aptaujā protestus novērtēja kā "vājus". Ārpus lielpilsētām atbalstīt Navaļniju bija gatavs pavisam niecīgs skaits cilvēku, bet daudzviet pieteiktās akcijas nenotika vispār. Pat Ņižņijnovgorodā (pilsētā ar vairāk par miljonu iedzīvotāju) izsludinātajā vietā tā arī neieradās neviens protestētājs.
Zemo interesi daļēji, protams, ir iespējams skaidrot ar varas iestāžu darbībām, tajā skaitā ar Krievijas Ģenerālprokuratūras tiesā iesniegto prasību atzīt Navaļnija izveidotās struktūras par ekstrēmistiskām. Ir maz šaubu, ka tiesa atbalstīs prasību, un protestu dalībniekus, un jo īpaši organizatorus, drīz gaida jau daudzkārt bargākas sankcijas par administratīvajiem sodiem un arestiem. Attiecīgi arī daudzu aktīvistu vēlme protestēt ir gājusi mazumā, un sākusies izceļošana no Navaļnija struktūrām.
Tajā pašā laikā tas ir tikai viens no protestu apsīkuma cēloņiem. Galvenā problēma, ka visiem ir skaidrs, pret ko vēršas protestētāji, taču nevienam nav skaidrs, kāda ir viņu pozitīvā programma un vai tāda maz vispār pastāv. Rezultātā, kā liecina dažādas aptaujas, pārliecinošs vairākums Krievijas iedzīvotāju protestus uzskata tikai par politisko margināļu rīkotiem ielu nemieriem, lai destabilizētu situāciju valstī. Savukārt, tā kā lielākā daļa protestu organizatoru atrodas ārvalstīs, tikpat izplatīts ir viedoklis, ka šīs akcijas ir Krievijai naidīgu valstu finansēts pasūtījums, un atbilstīga ir arī attieksme.
Ir vēl arī virkne citu iemeslu, tajā skaitā neticība apgalvojumiem, ka Navaļnijam ieslodzījuma vietā ir liegta medicīniskā palīdzība, kuru dēļ pastāv maz šaubu, ka opozicionāra Navaļnija politiskā karjera faktiski ir beigusies. Vienīgais, kas šajā gadījumā nav skaidrs, –kamdēļ rietumvalstīs turpina uzturēt ilūziju par šīs konkrētās opozicionāru grupas nozīmību, centīgi ignorējot realitāti un citus, jūtami nozīmīgākus Krievijas esošās varas oponentus?