Pāragrs optimisms

Apmaiņa ar aizturētajām personām tika uzskatīta par galveno priekšnoteikumu, lai atjaunotos sarunas tā dēvētajā Normandijas formātā (ar Vācijas un Francijas līdzdalību), kā arī lai atsāktos Minskas vienošanās īstenošana. Šobrīd ir skaidrs, ka jau pārskatāmā nākotnē ir gaidāma tikšanās Normandijas formātā, lai arī precīzs datums vēl nav nosaukts, tomēr par Minskas vienošanos ir skaidrs tikai tas, kā tā joprojām tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo konflikta noregulēšanas ceļu Ukrainas austrumos.

Par konkrētiem soļiem miera panākšanā savukārt vajadzētu vienoties Normandijas formāta ietvaros, un tieši šeit arī sākas galvenās problēmas. Pat neraugoties uz to, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis miera panākšanu Donbasā vairākkārt ir nosaucis par savu galveno prioritāti, arī viņš nav gatavs atteikties no Kijevas līdzšinējās nostājas un sākt tiešas sarunas ar separātistiem, kā to paredz Minskas vienošanās.

Pirmkārt, jau tā de facto būs atzīšana, ka Ukrainā nevis piedzīvo ārvalstu intervenci, bet gan ka valstī notiek pilsoņu karš ar ārvalstu līdzdalību. Savukārt, otrkārt, ir maz šaubu, ka etniski un reģionāli sašķeltajā valstī piekāpšanās vieniem separātistiem nekavējoties novedīs pie jaunu tīkotāju parādīšanās par lielāku autonomiju, neatkarību vai pievienošanos kaimiņiem.

Vēl viens papildu faktors, kam nesaprotamu iemeslu dēļ netiek pievērsta gandrīz nekāda uzmanība, ir jautājums, ko saprast ar īpašo statusu, kurš atbilstīgi Minskas dokumentiem jāpiešķir Donbasam. Kijeva ar to atzīst tikai zināmu valodas un kultūras autonomiju, kā arī atsevišķas ekonomiskās brīvības, ar ko separātistiem un Maskavai, visticamāk, būs daudzkārt par maz.

Ne jau velti Krievijas presē ir parādījušies atsevišķu Kremlim pietuvinātu politologu izteikumi, ka īpašs statuss ir arī Honkongai un Makao Ķīnas sastāvā, un arī Kanāda un Austrālija oficiāli ir Lielbritānijas karalienes valdījumi. Var nešaubīties, ka strauji augošais Krievijas pilsoņu skaits Donbasā tiks izmantots pavisam īpaša un Ukrainai kategoriski nepieņemama statusa pieprasīšanai.

Ir vēl arī virkne citu iemeslu, kuru dēļ separātistu reģionu atgriešanās Ukrainas sastāvā šobrīd nešķiet ticama. Tajā pašā laikā tam nevajadzētu kļūt par šķērsli vismaz ceļā uz ilgstoša un stabila pamiera panākšanu.