Partijām diagnozi caur rozā brillēm nenoteikt

Visā nopietnībā propagandēt, ka valsts finansējuma palielinājums partijas izdziedēs no slēptu sponsoru ietekmes un attīrīs politisko eliti, iepludinot tajā jaunas asinis, nozīmē būt ļoti tālu no detaļām, kas raksturo Latvijas reālo partiju vidi un problēmas. Apsveicami ir definētie mērķi ar lielāku valsts finansējumu iegūt kvalitatīvāku, sabiedrības interesēm atbilstošāku rīcībpolitiku, no korupcijas kārdinājumiem brīvus deputātus un ministrus. Apsveicami, ja vien tie tiešām saskanētu ar tiem mērķiem, kas pukst partiju oficiālo līderu un pelēko kardinālu sirsniņās. 

Cik atklātas ir partijas, deklarējot savus patiesos tēriņus? Vismaz es, daudzus gadus aprakstot reālpolitiku, esmu saskārusies ar histērisku nevēlēšanos, piemēram, atklāt, kāds ir partiju ģenerālsekretāru patiesais atalgojums vai cik tiek maksāts par partiju juridiskajiem un citiem pakalpojumiem. Pat uzzināt godīgu, detalizētu atbildi par to, kādas reklāmas un sabiedrisko attiecību aģentūras un apakšuzņēmumi apkalpo konkrēto partiju un tās ministrus, visbiežāk ir bijis liels izaicinājums ar reālāku iespēju patieso informāciju uzzināt no neformāliem avotiem.

Kādēļ? Jo tad ir izdevība salīdzināt ģenerālsekretāru oficiālo, no partiju kases maksāto atalgojumu gan ar viņu dzīvesveida vērienu, gan ar tiem ienākumiem, kurus šādas partiju amatpersonas vai tikpat labi valdes locekļu, vai citu ietekmīgu biedru ģimenes locekļi saņem caur dažādām dāsni sponsorētām biedrībām. Tās ir savairojušās un jau pa gabalu izskatās pēc partiju "melnajām kasēm", bet līdz šim ir interesējušas tikai atsevišķus žurnālistus, kuri var norādīt uz aizdomīgām sakritībām, ne korupcijas apkarotājus, kuri varētu šīs kases izkratīt.

Tas pats attiecas uz pieminētajām partiju izmaksām par dažādiem pakalpojumiem, sākot no priekšvēlēšanu kampaņām līdz pat juridiskajiem. Jo, detalizēti (nevis partiju gada pārskatu vispārējos skaitļos) zinot, kam, cik, par kādu pozīciju maksāts, var rasties jautājums – vai partiju patiesie izdevumi nav pārāk zemi un tos patiesībā nesedz attiecīgo pakalpojumu sniedzēju komercklienti? Citiem vārdiem sakot, uzņēmēji, kuri ieinteresēti politisko lēmumu pirkšanā. 

Varētu teikt, palielinām partiju finansējumu no valsts budžeta un – hops! – partiju kasieri nopurinātu atkarības važas un grieztu muguru katram sponsoru piedāvātam kukulim, no kura pa ceļam uz partijas melno kasi kāds procents pielīp pašu ķešai. Apstākļos, kad partijas jau ilgākus gadus kļuvušas par ideoloģisku iepakojumu no slēptu sponsoru krēslas zonas ietekmējamu grupējumu vai indivīdu ievēlēšanai, baidos, ka tik elementāri vis nenotiks. Partiju izkurtējušās elites nomaiņa caur valsts finansējuma pieaugumu un jaunu ideālistu rekrutēšanu ir nereālistisks vai vismaz pārāk lēns risinājums.