Šāda iznākuma iepriekšparedzamības dēļ par šo faktu pat varētu nereflektēt, ja vien ne Vienotības līdera taktika, no Saeimas tribīnes it kā atbildot demisijas pieprasītājiem, tiem parādot garu degunu tā, it kā to varbūt ne īpaši daudzo, bet tomēr vēlētāju, kuri Saeimas sēdes mēdz klausīties tiešraidēs, viedoklis viņam un valdošajai partijai būtu kā pīlei ūdens.
Ašeradena ne īpaši garā "aizstāvēšanās runa" sastāvēja lielākoties no atskata uz to, kādas ir finanšu ministra prioritātes un dienaskārtības grūtākie punkti, un tikai pašās beigās it kā starp citu atkārtojot notikumu versiju, par kuru acīmredzami vienojusies Vienotības spice: "Pret pārmaiņām noskaņots, tāpēc atlaists biroja darbinieks apmelo partiju, tādēļ mēs, pārbaudījuši, ko paši spējam, tagad sadarbojamies ar tiesībsargiem, cerot uz skrupulozu izmeklēšanu un šaubu ēnu noņemšanu."
Šī ir tā reize, kad politiķi, kas atkārto šo mantru, nespēj radīt kaut cik ticamu priekšstatu, ka paši šai oficiālajai versijai no sirds tic. Vienkārši nav izdevies izdomāt labāku. Tas, ka to kā ņirgāšanos uztvēra opozīcija, ir saprotams, bet tā ir viņu pašu problēma, tā teikt, lai trenējas labākai krīzes vadībai brīdī, kad līdzīgas aizdomas skars pašus.
Savukārt, ko par šo visu domā Vienotības vēlētājs, teorētiski vajadzētu redzēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Pareizāk sakot, diez vai ieraudzīt, jo, pat ja Nacionālajai apvienībai ar savu zvaigžņu blici izdotos apsteigt Vienotību, allaž paliks vieta interpretācijai par šādu vēlēšanu rezultātu iemesliem.
No izvērstākiem skaidrojumiem, kuri dzirdēti gan neoficiāli, gan, piemēram, no ekspremjera Krišjāņa Kariņa intervijas Dienai, saprotams, ka Vienotība šo skandālu vēlētos pavērst tā, ka tas noticis aiz pavilktas svītras, tajos laikos, kad partija vēl bija atkarīga no ziedotāju naudas, kad partijas ģenerālsekretārs un vienlaikus par finansēm atbildīgais bija tagad no partijas jau vairāk nekā gadu attālinātais Artis Kampars. Bet neprot vai drīzāk nespēj, jo, lai atsauktos uz aizgājušiem laikiem, jānovelk svītra un jāpārvērtē bijušais, atzīstot kļūdas, nevis tās absurdi noliedzot.
Starp citu, līdzīgi kā Ašeradens, līdz galam savā retorikā par labu viņa demisijai diez vai ticēja arī pati opozīcija, citādi tās politiķi mākslīgi uzkonstruēto frāžu par «aplokšņu algām» vietā runātu skaidri un gaiši par partiju nelegālo finansējumu. Bet tie opozīcijai pašai laikam šķiet pārāk bīstami ūdeņi.