Gvaido prognozējami nespēja nedz nodrošināt valsts bruņoto spēku vadības pāriešanu savā pusē, nedz noorganizēt apsolītās valsts vēsturē lielākās protesta demonstrācijas 1. maijā. Ar viņa sapulcinātajiem atbalstītājiem bija pietiekami "televīzijas kadra" nodrošināšanai un atsevišķām sadursmēm ar Venecuēlas drošības spēkiem, taču daudzkārt par maz varas pārņemšanai.
Būtisku lomu šajā gadījumā spēlē Venecuēlas etniskais sastāvs. Ievērojamu daļu valsts iedzīvotāju veido tā dēvētie ljanerosi (llaneros) – visbiežāk neeiropeiskas izcelsmes venecuēlieši, daudzi no kuriem ir pateicīgi bolivāriskajiem sociālistiem par izkļūšanu no pilnīgas bezcerības un nabadzības. Pie ljanerosiem sevi pieskaitīja arī Venecuēlas iepriekšējais līderis Ugo Čavess, tāpat valsts armija pamatā sastāv no ljanerosiem.
Gvaido atbalstītāju loks savukārt aprobežojas galvenokārt ar ne īpaši daudzskaitlīgo vairāk pārtikušo iedzīvotāju daļu. Pēdējai ir pārpārēm iemeslu būt sašutušai par Maduro režīma īstenoto politiku, kura komunisma celtnieku sliktāko tradīciju garā izpaužas kā "atņemt un sadalīt", taču plašas tautas masas šis sašutums pat labākajā gadījumā atstāj vienaldzīgas.
Kas nav mazsvarīgi, aizvien vairāk situācijas pārzinātāju arī atzīst, ka Gvaido atbalstītāju skaits pretēji cerētajam nevis palielinās, bet gan samazinās.
Pat daudziem no tiem, kuri nepavisam nav sajūsmā par Maduro valdīšanu, nekādas simpātijas neraisa arī Gvaido, kurš aizvien vairāk sāk asociēties ar ASV militārā iebrukuma valstī draudiem.
Šie draudi kļūst aizvien reālāki, jo Vašingtonai režīma nomaiņa ir kļuvusi gan par principa jautājumu, gan ekonomisko, politisko un ģeopolitisko nepieciešamību. ASV enerģētikas sektoram ir vitāli nepieciešama Venecuēlas nafta, ASV prezidentam Donaldam Trampam ir nepieciešama vismaz kāda uzvara pirms nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, bet ģeopolitikas stratēģiem – kontrole pār dienvidu puslodi un pierādījums, ka apgalvojumi par ASV ģeopolitisko norietu neatbilst patiesībai.
Attiecīgi arī Gvaido tiek nodrošināts ASV un to sabiedroto bezprecedenta atbalsts, taču pat ar to ir izrādījies par maz. Un, ja izrādīsies neveiksmīgi (bet tam ir visi priekšnoteikumi) vēl pāris mēģinājumi nomainīt Maduro, ASV var nonākt pie secinājuma, ka tām nav citas izejas, kā ķerties pie militārām metodēm. Nerēķinoties ar postošām sekām ilgtermiņā.
Dostojevskis
Irlielāmērāticams
Pipars