Pirmais uzaicinājums

Aicinājums tika pamatots ar nepieciešamību mazināt globālo nestabilitāti, tajā skaitā neiecietības un antisemītisma iespējamo izplatību. Piecu valstu – ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas un Lielbritānijas – līderu iespējamo tikšanos nekavējoties atzinīgi novērtēja ANO, tāpat Pekina un Parīze paziņoja par gatavību piedalīties šādā samitā.

Konkrētu atbilžu tikmēr nav no tā dēvētajiem anglosakšiem – ASV un Lielbritānijas, kas savā ziņā arī ir saprotams. Putina ierosinājums daudzviet tiek uzskatīts par piedāvājumu beidzot sākt risināt sarunas par jaunu pasaules kārtību, atbilstošu lielvalstu šā brīža ietekmei, bet tas nozīmē nepieciešamību anglosakšiem atzīt, ka reālā ģeopolitiskā situācija visai jūtami atšķiras no viņu pasaules redzējuma, kurā paši anglosakši sev atvēlējuši dominējošo un vadošo lomu.

Vēl viena problēma ir, ka patstāvīga vieta ANO Drošības padomē mūsdienās ne gluži atbilst padomes Eiropas dalībvalstu iespējām un ģeopolitiskajai ietekmei. Un ja Franciju, lai arī nosacīti, taču var uzskatīt par kontinentālās Eiropas balsi un pārstāvi, tad ko pārstāv izstāšanās no Eiropas Savienības nomocītā Lielbritānija (izņemot, protams, pati sevi), tā īsti, šķiet, nav skaidrs pat pašiem britiem. Impēriskajai vēsturei un vecajiem sakariem, protams, ir nozīme, tomēr daudzi eksperti atzīst, ka šādā pasākumā daudz iederīgāka izskatītos Indija.

Trešā būtiskā problēma savukārt ir jautājums par tikšanās dalībnieku pilnvarām. Krievijai un Ķīnai šajā ziņā nekādu grūtību nav, un arī Francijā prezidenta Emanuela Makrona centieni palielināt valsts ģeopolitisko nozīmīgumu tiek vērtēti kopumā atzinīgi. Tajā pašā laikā ASV un Lielbritānijā jau pats sarunu fakts it īpaši ar Maskavu zināmā daļā sabiedrības tiks uztverts gluži kā dzimtenes nodevība, un attiecīgi nav arī ticības šo valstu līderu spējai pildīt pat saprātīgus un anglosakšu interesēm atbilstošus solījumus.

Iepriekš minēto un vēl virknes citu pretrunu dēļ šāda tikšanās, ja vispār notiks, tad būs tikai formāla, ar mērķi nodemonstrēt, ka vispār jau mēs neesam pret, taču vēlmes tomēr ir nesavienojamas. Tajā pašā laikā šādas tēmas ierosināšana ir apliecinājums, ka pastāv nepieciešamība pēc jaunas globālas vienošanās. Un ka lielvaras pie šī jautājuma būs gatavas atgriezties labvēlīgākos apstākļos. Piemēram, pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās šā gada novembrī.