Vēstulē, kuru parakstījuši Austrijas, Horvātijas, Kipras, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Slovākijas un Slovēnijas ārlietu ministri, norādīts, ka līdzšinējā savienības nostāja pret Sīriju ir novecojusi un vairāk neatbilst reālajai situācijai un šo politiku nepieciešams pārskatīt, ieņemot "aktīvāku un uz rezultātu orientētu" nostāju. Ja pēc būtības, tad tika norādīts, ka Sīrijas prezidents Bašārs el Asads ar Krievijas un Irānas atbalstu ir uzvarējis pilsoņu karā, atlikusī opozīcija ir neliela un fragmentēta vai arī atrodas ārvalstīs, bet ES savas nostājas (Asadam ir jāaiziet) dēļ nav nekādas ietekmes uz pēckara politiskajiem procesiem, kas saistīti ar Sīriju.
Ļoti ticams, ka būtiska loma šīs vēstules tapšanā ir bijusi diviem Tuvo Austrumu reģionam nozīmīgiem pēdējiem notikumiem. Viens no tiem ir Irākas valdības nu jau kategoriskā prasība iespējami ātrāk panākt vienošanos par atlikušo ASV spēku izvešanu no šīs valsts (tas būtībā automātiski nozīmē arī amerikāņu vienību izvešanu no Sīrijas), bet otrs – paziņojums, ka augusta sākumā Maskavā pirmoreiz pēc pusotra gadu desmita tiksies Sīrijas un Turcijas prezidenti un šīs tikšanās laikā tiks sāktas sarunas par abu valstu attiecību normalizēšanu.
Ja tiks sasniegti pieteiktie mērķi (par pretējo šobrīd nekas neliecina), tas nozīmē, ka no Sīrijas teritorijas ar ļoti augstu ticamības pakāpi bēgļu gaitās dosies ievērojama daļa tajā vēl palikušo bruņoto opozicionāru un viņu atbalstītāju, kuru vairākumu veido islāma radikāļi. Galamērķis pašsaprotami būs apvienotā Eiropa – arī tāpēc, ka Turcijā attieksme pret bēgļiem no Sīrijas kļūst aizvien negatīvāka, kamdēļ Ankara ar prieku novirzīs viņus tālāk, Eiropas virzienā.
Jāņem vērā arī gaisā virmojošais iespējamais Izraēlas militārais trieciens pret Libānas kustību Hezbollah (kura ir draudzīga Sīrijai), kas tāpat var izraisīt bēgļu straumes Eiropas virzienā, un šā iemesla dēļ daļas minēto vēstuli parakstījušo valstu bažas ir saprotamas. Tieši tāpat kā to vēlme atjaunot kādas ietekmes sviras uz Sīriju. Jautājums, kas šajā gadījumā izrādīsies svarīgāks – reālā situācija vai ideoloģiskie principi –, tikmēr paliek atklāts.