Fragments no intervijas:
Šobrīd lielas kaislības ap ārstu streiku un finansējumu veselības aprūpei. Vai, jūsuprāt, ar streika palīdzību ārsti var ko panākt?
Es domāju, ka jā. Pēc maniem novērojumiem paradokss ir tas, ka tad, kad stāvoklis ar veselības finansējuma perspektīvām bija pilnīgi bezcerīgs, neviens nestreikoja. Atcerēsimies pērno oktobri vai gada beigas – nāca ārsti, prasot, ka vajag papildu finansējumu, secinot, ka valdība nedod. Tagad, man liekas, cilvēki, arī ārstu organizācijas noticēja, ka var ko panākt, jo tomēr ir paredzēts palielināt veselības finansējumu. Tagad, kad notiek budžeta veidošana, šie streiki, mediķu akcijas, manuprāt, palīdzēs nostiprināt to, kas pašreiz ir koalīcijā saskaņots – ka šis finansējums tiešām tiks palielināts, būs 80 miljoni eiro algām, plus 110 miljoni uz valsts budžeta deficīta rēķina, tātad gandrīz 200 miljoni. Domāju, ka taisnīgās mediķu prasības pirmo reizi 25 gados ir reāli izpildāmas.
Lai rastu papildu līdzekļus veselības aprūpei, plānots palielināt sociālās iemaksas par vienu procentpunktu. Tas pareizi?
Tas ir pareizākais no visiem iespējamajiem variantiem. Tas, kas pašreiz tiek ielikts – viens procents no sociālā nodokļa plus apdrošināšanas principi, kad plānveida pakalpojumi ir tikai tiem, kas ir nodokļa maksātāji, ieliek arī perspektīvu tālāk palielināt veselības aprūpes finansēšanu nākotnē. Tātad top mehānisms. Finansējuma palielinājums nevis saistībā ar politisku gribu, bet konkrētu mehānismu.
Sanāk, ka kaut kāda daļa cilvēku izkrīt no veselības aprūpes finansējuma sistēmas. Labi, varam tos saukt par sliktajiem, jo nemaksā nodokli, bet vai varam apzināti iet uz to, ka šie cilvēki neārstēti agrāk nomirst?
16 Eiropas valstīs ir obligāta valsts veselības apdrošināšana. Igaunijā un Lietuvā tāda ir kopš 1994. gada. Neviens tur tieši tāpēc nemirst, neviens nesūdz valsti Cilvēktiesību tiesā. Jautājums ir par sistēmas sakārtošanu. Būs pacientu grupas, kuras apdrošinās valsts, kurām nebūs jāmaksā, – pensionāri, trūcīgās personas, bezdarbnieki, invalīdi. Cilvēkiem nekas netiks uzreiz strauji mainīts, tas viss tiks sakārtots kāda gada laikā tā, lai cilvēks no laba prāta būtu noskaņots arī nodokļus maksāt.
Nerims arī diskusija, vai tam medicīnas darbiniekam, pie kā nāk slimnieks, jānodarbojas ar nodokļu maksātāju un nemaksātāju šķirošanu.
Nekādā ziņā tā nevar būt. Atšķirībā no tā sauktās Circenes likuma ir tā – un es tieši šādu pieeju aizstāvēšu –, ka vismaz ģimenes ārstu pieejamība ir tā saucamajā pirmajā grozā, kas attiecas uz visiem. Jebkurš varēs nokļūt pie ārsta, lai saņemtu pirmo nepieciešamo palīdzību. Tālāko nodrošinās tā saucamā e-veselība, kura gribi vai negribi, bet tik un tā būs un nodrošinās sasaisti ar pārējām datubāzēm, lai konstatētu, vai attiecīgais cilvēks dzīvo Latvijā vai, piemēram, Anglijā un tur maksā nodokļus, līdz ar to arī tur būtu jāsaņem veselības plānveida pakalpojumi. Tā ka šajā gadījumā ārsti nebūs tie vārtu vērēji.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 11.jūlija, numurā!