Šajā gadījumā ne Reira "reforma" garantēs mazo algu saņēmējiem un bez pilntiesīga darba līguma nodarbinātajiem sociālo apdrošināšanu un adekvātas pensijas vecumdienās, ne Eglīša idejas atrisinās mazo pensiju problēmu. Valdība ar šādu politiku rāda visai bezcerīgu skatu uz nākotni un noteikti nestimulē nodokļu maksāšanu.
Lai vērtētu Reira un Eglīša "reformas" un to, kādēļ tās būtu jāliek pēdiņās, ir jādefinē atskaites punkts, kādā esam. Latvija ir mazo algu bēdu ieleja Eiropas Savienībā, lai kā mūsu politiķiem nepatiktu dažkārt publikas un mediju priekšā spēlēt Eiropā atzītus viedokļu līderus, Latvijas sabiedrība un valdības amatpersonas šajā ziņā dzīvo divu ātrumu Eiropā. Iedzīvotāju apmierinātība ar finansiālo situāciju ir zema. Gandrīz trešdaļai mājsaimniecību Latvijā nav uzkrājumu nebaltām dienām vai kur nu vēl tik attālai nākotnei kā pensijas vecums.
Ir skaidrs, ka Reira nodokļu "reforma", faktiski no 1. jūlija ieviešot obligātu sociālo iemaksu apjomu, ir vērsta uz to pašnodarbināto un autoratlīdzību saņēmēju sociālo apdrošināšanu, par kuriem darba devējs šīs iemaksas neveic pilnā apjomā. Bet ierēdņu nekompetences, politiķu arogances vai abu šo faktoru mijiedarbības dēļ tiešām samilzušas problēmas identificēšana nav novesta līdz risinājumam, kas to atrisinās. Gluži otrādi – pelēkajā zonā ar 1. jūliju tiks iemests vēl lielāks bez pilna apmēra darba līguma nodarbināto skaits, bet daļa meklēs iespēju nozust no Valsts ieņēmumu dienesta radariem, par ko atklāti sāk izteikties jau publiski. Sociālo iemaksu problēmas risināšana atrauti no to tautsaimniecības nozaru problēmām, kurās strādā riska grupā esošie, kā arī atrauti no mazo algu problēmas, kuras tie saņem, šo Reira "reformu" jau no sākta gala apzīmogoja kā neveiksmei lemtu.
Jaunā labklājības ministra Eglīša idejas par pensiju 2. līmeņa likvidēšanu vai pārdali, vai reformēšanu (atkarībā no tā, cik dienu bija pagājis kopš pirmajiem ministra izteikumiem un kā šī sākotnējā ideja transformējās), protams, ir nostrādājušas kā stimuls diskusijai par zemo pensiju problēmu. Lai gan šobrīd skaidrs, ka šī bija nesagatavota, nepārdomāta un vairāk uz koalīcijas partneru un zviedru banku kacināšanu vērsta iniciatīva. Daļa sabiedrības, kas ir vairāk vai mazāk droša par savu iemaksu apmēru pensiju 2. līmenī, Eglīša idejas uztvēra kā populistisku gramstīšanos ap viņu personalizētajiem ieguldījumiem vecumdienām, daļa sabiedrības – kā vēl vienu atgādinājumu, ka vecumdienās šā kā tā nekas nespīd. Un diemžēl ministru politiskā pretstāve liedz finanšu ministram uz zemo pensiju problēmu paskatīties kā vismaz daļēju cēloni latvieša zemapziņā iestrādātajai skepsei pret sociālo iemaksu veikšanu, bet tas jau būtu atsevišķa komentāra vērts.