Fragments no intervijas:
Ministru prezidente Laimdota Straujuma pagājušās nedēļas sākumā paziņoja par demisiju. Tas bija negaidīti, vai jau iepriekš zinājāt, ka tā būs?
Biju ceļā uz komandējumu Gruzijā. Svētdienas vakarā braucu uz lidostu, kad saņēmu ziņu no premjerministres. Biju bēdīga. Man šķiet, ka viena no Latvijas bēdām ir bieža valdības maiņa. Tagad arī var just, ka ir paziņots par premjeres demisiju...
Un iestājies atslābums?
Atslābums ministrijā, jā. Jo visi ir satraukušies, gaidot, kas notiks.
Tā droši vien nebūtu, ja līdz ar valdības maiņām nenotiktu arī ierēdņu rotācija.
Ierēdniecībai ir jābūt stabilai, lai nodrošinātu pēctecību. Ir tā sauktā institucionālā atmiņa, vienkāršāk izsakoties, tas nozīmē, ka cilvēki saprot un zina, kas bija vakar darīts un kāpēc, un prot paskaidrot kaut kādu lietu loģiku arī jaunajam ministram, pamatot, kāpēc iesāktais būtu turpināms. Katram jaunam ministram ir nepieciešami tādi kā atbalsta punkti - vismaz daži spēcīgi cilvēki ministrijā, uz kuriem var paļauties. Bet diemžēl nereti arī ierēdņi ir izvēlēti politiski, loģiski, ka tādā gadījumā var būt kāda konfrontācija ar jauno ministru, kurš pārstāv kādu citu politisko spēku.
Dzirdētas runas, ka valdība kritusi nevis Vienotības iekšējo cīņu vai noguruma dēļ, bet saistībā ar pārmaiņām dažās jomās, kur apgrozās liela nauda.
Es pieņemu, ka tas ir viens no iemesliem. Jo objektīvi valdības krišanai šobrīd nav nekādu iemeslu. Prezidentūra veiksmīgi novadīta jau pirms pusgada, budžets, kas nereti ir valdības klupšanas akmens, ir pieņemts, pat ar ļoti sarežģīto un nepatīkamo airBaltic jautājumu kaut kā klupdami krizdami tikām galā.
Kāds jums pašai skats uz nākotni? Domājat, ka varēsiet saglabāt amatu?
Es gribētu turpināt iesākto. Atceros, ka pirms gada, kad kļuvu par ministri, man daži pieredzējuši kolēģi deva padomu, ka Latvijas politikā vajag strādāt lozungos - nevajag rakt dziļi, nevajag uzņemties lielus darbus, kuri prasa vairāk par dažiem mēnešiem, galvenais, lai ir skaisti, lai ir blīkšķis, lai tu vari parādīt sevi pozitīvā gaismā, jo Latvijas politika ir nestabila - tu ātri vari pazaudēt darbu. Es tomēr izvēlējos citu pieeju, jo gribu paveikt vairākas svarīgas lietas, kas prasa ilgāku laiku. Jo vados pēc principa: ja izdarīsi visu, kas tavos spēkos, palīdzība nāks no augšas. Sportā tas ļoti labi darbojas - vienreiz var paveikties, vari uzvarēt, pat nebūdams nopietni sagatavojies, bet vidējā un ilgākā termiņā nopietns darbs un centība attaisnojas.
Arī jūs daudzkārt esat minēta kā iespējamā premjerministre.
Es nesteidzos. Kā jau arī agrāk esmu teikusi, par lielmeistaru vienas dienas laikā nekļūst. Labāk, lai ir loģiska attīstība, nevis steidzies notikumiem pa priekšu un vilies pēc tam vai tevī viļas - kas būtu vēl sliktāk. Latvija, manuprāt, ir pelnījusi gudrus, spēcīgus, apzinīgus politiķus, tādus, kas savu vietu pelnījuši, nevis saņēmuši ļoti lielā avansā. Arī avanss, protams, ir vajadzīgs - tas motivē, jo vienmēr tā sajūta, kad pieņem kādu jaunu amatu, kur tu domā, kā ar to tiksi galā, - tas spēcīgiem cilvēkiem parasti dod papildu enerģiju, un viņi izdara vairāk, nekā būtu normālā situācijā varējuši. Taču es domāju, katram savs laiks. Es, kā jau teicu, gribētu turpināt darbu Ekonomikas ministrijā, jo viens gads ir pārāk īss laiks.
Gāzes tirgus atvēršana Latvijā. Valdības maiņa to neaizkavēs?
Jau kopš 2002. gada vairākkārt bijuši mēģinājumi atvērt tirgu, bet brīžos, kad bijis jāpieņem lēmums, atrasti visādi iemesli, kāpēc atlikt. Domāju, ka šoreiz to paveiksim līdz galam. Pat situācijā, kad valdība atkāpusies. Kaut vēl joprojām ir būtisks risks, ka pat tādā pēdējā stadijā, kad likums ir Saeimā un to tūlīt vajadzētu pieņemt, lai stājas spēkā, visu ūdeni var samaisīt un lēmums var arī nebūt pieņemts.
Saprotu, ka strīdu pamatā ir nevis emocijas - patīk vai nepatīk liberalizācija -, bet gan juridiski strīdi - drīkst attiecīgajā vietā un laikā vai ne?
Latvijas gāze vienmēr ir slēpusies aiz juridiska rakstura draudiem un niansēm, apbārstot deputātus un pārējos politiķus ar sarežģītiem jēdzieniem un pamatojumiem. Blefojot, apzināti runājot sarežģīti, tā, lai nevar saprast...
Tas, kas cilvēkus satrauc, - vai saistībā ar tirgus liberalizāciju neaugs maksa par gāzi. Jo viena uzņēmuma vietā būs divi, katrs no tiem gribēs pelnīt. Atceramies, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas rēķini auga.
Starp elektrības un gāzes tirgu ir ļoti liela atšķirība. Jo pirms elektrības tirgus atvēršanas valsts daļēji apmaksāja iedzīvotāju un uzņēmēju rēķinus, kompensējot reālās izmaksas. Kad noņēma valsts dotāciju, rēķini ievērojami auga. Gāzes situācijā ir citādi - valsts neko nepiemaksā. Cilvēki par gāzi Latvijā diemžēl maksā vairāk nekā kaimiņvalstīs un tajās Eiropas Savienības valstīs, kurās ir brīvs tirgus šajā jomā un pieejamas alternatīvas piegādes. Pēc Lietuvas piemēra redzam - kamēr bija tikai viens piegādātājs, tas turēja milzu cenu - lietuvieši par gāzi Gazprom maksāja par 20% vairāk nekā mēs Latvijā. Taču, kad sāka strādāt Klaipēdas terminālis un bija pat vēl tikai teorētiskas iespējas alternatīvas gāzes piegādei, Gazprom savu cenu samazināja, un šobrīd lietuvieši maksā par 20% lētāk. Protams, rēķinā, ko saņem patērētājs, ir ne tikai gāze, arī infrastruktūras izmaksas ir svarīgas, tāpat nodokļi. Taču infrastruktūras uzņēmuma pakalpojumu cenas arī turpmāk būs valsts regulētas. Brīva konkurence būs tikai starp gāzes pārdevējiem. Skaidrs - ja būs pieprasījums, mums gāzi pārdos; nevajag baidīt Latvijas sabiedrību, ka tāpēc vien, ka atveram tirgu, mums pēkšņi varētu pārtrūkt piegādes. Protams, kamēr ir monopoltiesības, piegādātājs var uzlikt, kādu cenu grib, un tā ir lielāka, nekā gāze maksā tirgū, bet līdz ar tirgus atvēršanu klientus nevienam neatņem - ja spēs piedāvāt labāku cenu nekā citi, pircēji būs.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 14.decembra, avīzē Diena!