Diena jau rakstīja, ka šogad reorganizācija skar 27 skolas, bet nākamgad, visticamāk, ietekmēs lielāku izglītības iestāžu skaitu. (Jāuzsver, ka skolu tīkla izmaiņas nav nekas jauns un norit jau gadiem.) Vēstīts arī par viedokļiem saistībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas plāniem par minimālo skolēnu skaitu, kas būtu nepieciešams, lai darbu sāktu 10. klase.
Novada skolas sākušas cīņu par bērniem, tā pašvaldības teritorijā notiekošo procesu šovasar raksturo pedagoģe no kāda Vidzemes novada. Šajā novadā divās, tuvu esošās apdzīvotajās vietās pastāv katrā sava vidusskola, bet pašreizējā situācija liek domāt - drīz paliks tikai viena. Neviena no abām izglītības iestādēm nevēloties būt tā, kura vidusskolas statusu zaudē, līdz ar to nākas apgūt brīvā tirgus apstākļiem atbilstošo konkurences principu, uzsverot visu iespējamo, ar ko viena ir labāka par otru. Par līdzīgām situācijām stāsta arī citos reģionos. Šie piemēri parāda, ka pretēji viedoklim - par izglītojamajiem karo tikai augstskolas, - konkurences cīņa notiek arī vispārizglītojošo skolu vidū.
Konkurence gan nav nekas slikts, un skolēni šajā procesā var būt pat ieguvēji, jo ikvienā jomā mēdz būt gadījumi, kad tieši konkurence liek nomest ērto pieraduma čaulu un uzlabot kvalitāti. Tomēr kā ikvienā reformā, arī skolu tīkla izmaiņu gaitā svarīga ir prasme izplānot vienu soli tālāk par lēmumu pielikt punktu, respektīvi, skolu slēgt.
Teiksim, vispār aizvērs kādu skolu, jo citas iespējas nav, skolēnu pārāk maz, lai izglītības iestāde turpinātu darbu. Kā bijušie audzēkņi nokļūs jaunajās skolās? Vai iespējams skolēniem izdevīgs transporta nodrošinājums? Kāds pielietojums tiks atrasts skolas ēkai, lai tā nepārvērstos par depresīvu iespaidu radošu graustu? (Jāatceras, ka nevienā vien skolas ēkā nesenā pagātnē ieguldīti vērā ņemami finanšu līdzekļi, turklāt jau tagad atrodami gan pozitīvi, gan negatīvi bijušo skolu ēku izmantošanas piemēri.) Kas notiks ar slēgtās skolas pedagogiem? Vai valsts mērogā tiek domāts par darba iespējām viņiem, vai arī skolotājiem nāksies papildināt bezdarbnieku rindas, cerēt uz sociālās sistēmas atbalstu un apsvērt aizbraukšanu no Latvijas?
Tie ir jautājumi, uz kuriem pirms radikālu lēmumu pieņemšanas nepieciešamas atbildīgo amatpersonu atbildes un racionāli risinājumi.