Savukārt, vērojot asās, emocionālās diskusijas, kas virmo ap izglītības nozari, kļūst skumji, jo maz tiek diskutēts, kā padarīt izglītību kvalitatīvāku XXI gadsimta izpratnē. Strīdi vērpjas galvenokārt ap diviem aspektiem - naudu un tikumību.
Pirmais - naudas jeb pedagogu algu - aspekts jau ieguvis sāgas mērogus, jo tiek apspriests gadiem. Pašreizējās izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles piedāvājums padarīt vienlīdzīgākus atalgojuma nosacījumus un caurskatāmāku apmaksas sistēmu sastapies ar pedagogu kritiku. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība regulāri pašapliecinās, esot opozīcijā gandrīz visam, ko piedāvā Izglītības un zinātnes ministrija. Protams, ministrijas ieteikumi jāanalizē, bet brīžiem rodas iespaids, ka vēlmes veidot dialogu pietrūkst arī pedagogu vidū un ka izglītības nozare paniski baidās no pārmaiņām. (Piemēram, Ekonomikas ministrijas sarunas ar dažādām organizācijām mēdz noritēt krietni konstruktīvāk.)
Otrais aktualizētais aspekts par tikumisko audzināšanu patlaban izskatās pēc spilgta piemēra, kā nopietnu tēmu pārvērst par farsu. Nav jau nepareizi, ka sabiedrībā un arī skolās nepieciešams stiprināt diskusiju par ētiskām vērtībām, jo pietiek kaut vai ielūkoties interneta portālu anonīmajos komentāros, lai būtu redzams - daļai sabiedrības ir smags ne tikai ētikas, bet arī empātijas trūkums. Tomēr bēdīgi slavenais "dzejoļa skandāls" jau parādījis, ka tikumisku vērtību stiprināšanas tendence var aiziet greizi.