Vai attieksmē pret Krieviju ir definēts mērķis, ko gribat panākt? Lai mainās vara? Lai tā padodas Rietumu prasībām?
Krievijas varas maiņa ir Krievijas iekšējā lieta. Ja mēs dzirdam Krievijas propagandas kanālos, ka ES, Amerika, NATO vai vēl kāds nešķīstenis to vien grib, kā mainīt Krievijas varu, tā nav taisnība. Mūsu mērķis ir panākt, ka Krievija ievēro starptautiskās tiesības un starptautisko tiesību principus. Līdz ar Krimas prettiesisku aneksiju, Budapeštas memoranda, vairāku divpusēju līgumu ar Ukrainu, lielā mērā arī Helsinku nobeiguma akta principu par teritoriālo nedalāmību un valstu suverenitāti pārkāpšanu redzam, ka Krievija šobrīd ir izvērtusies par revizionistisku valsti - ne tikai tai kārtībai, kāda veidojās pēc Otrā pasaules kara un šobrīd vēl pieslīpējas līdz ar aukstā kara beigām, bet faktiski notikusi arī starptautisko tiesību revīzija. Jo viena lieta būtu Krimā sarīkot referendumu starptautisko novērotāju klātbūtnē ar savlaicīgi zināmu laiku, vienādām tiesībām visām pusēm diskutēt par vai pret dalību tajā vai citā valstī, ievērojot arī Ukrainas teritoriālās integritātes principus, kas nebūtu viegli, pavisam cita lieta, ja parādās zaļie vīriņi, referendums vispirms tiek izsludināts kaut kad maija beigās, tad tiek pārcelts, ja nemaldos, uz aprīli un tad pēkšņi notiek 16. martā. Mēs labi atceramies, kādi un no kurienes tur parādījās "novērotāji". Neesam naivi, zinām, ka rīt Krievija no Krimas neaizies. Līdz ar to Krimas neatzīšanas politika ar dažādiem ekonomiskās sadarbības liegumiem paliek uz ilgu laiku.
Otrs mērķis neapšaubāmi ir situācijas stabilizācija Ukrainas austrumos. Tātad Minskas vienošanās izpilde.
Tam seko diskusija, kas, domāju, vēl kādu laiku turpināsies kā eiroatlantiskās kopienas jautājums, - kas ir mūsu stratēģija vispār attiecībā uz Krieviju. Šeit es redzu, ka pamatā jāorientējas uz diviem elementiem. Pirmais - dialogs, sadarbība, ko nevar pārtraukt, jo tad mums zūd jebkādi komunikāciju kanāli, lai runātu par Minskas vienošanās ievērošanu. Ir arī leģitīmi jautājumi, kuru risināšanā ieinteresēta gan ES, gan Krievija, - vai tā būtu Irāna, Sīrija vai situācija Afganistānā. Un otrs - ja redzam, ka tiek izdarīts spiediens pret atsevišķām Austrumu partnerības valstīm ekonomiska embargo, dažādu politisko instrumentu veidā, un ja netiek pildīta Minskas vienošanās, tad iestājas sankciju, ekonomiska spiediena mehānisms.
Kontekstā ar NATO dalībvalstu aizsardzību - papildu spēku izvietošana, mācības Baltijas valstīs, skaidri norādot, ka 5. pants ir un tālāka kaut kāda rīcība tiks sagaidīta ar to, ko sauc par atturēšanu.
Ir pārliecība, ka 5. pants vajadzības gadījumā darbotos?
Jā, man ir tāda pārliecība. Redzu, ka šurp tiek sūtīti karavīri, un ne tikai no ASV. Ļoti labi atceros prezidenta Obamas runu Tallinā. Zinu, kāds viedoklis ir NATO ārlietu ministru sanāksmēs. Daudzas valstis saprot, ka Baltijas valstu vai Polijas drošība ir kā lakmusa tests - ja šeit 5. pants nedarbotos, NATO būtu beidzies. To saprot visi, un no NATO šķirties negrib neviens, pat tie, kuriem nav tieša apdraudējuma.
Ja mērķi skaidri, vai efektīvi ejam uz to īstenošanu? No sankcijām ir jēga?
Pirmkārt, sankcijas nekad nedod tūlītēju rezultātu. Taču uzskatu, ka tās jau devušas divus pozitīvus efektus. To ieviešana pagājušā gada vasarā bija skaidrs signāls, ka ES var būt vienota, - Krievija maldījās, domājot, ka tā nebūs. Sankcijas ir bijušas diezgan efektīvas atsevišķām Krievijas ekonomikas nozarēm. Protams, papildus vēl nāca naftas cenas un rubļa kursa kritums. Domāju, ka sankcijas ir nobremzējušas iespējamo vēlmi pēc tālākām avantūrām Mariupoles virzienā. Ne velti, no vienas puses, dzirdam, ka "mēs jau neuztraucamies par sankcijām, stāvēsim līdz galam", no otras puses, visu laiku tiek stāstīts, ka "jūs jau ciešat vairāk". Tā īsti nav - tā jau drusku ir propaganda. Otra lieta, kas, protams, nedod nekādu efektu uzreiz, bet situācija Ukrainas austrumos šobrīd ir iekonservēta. Trešā lieta, kam ir ilgtermiņa raksturs, ir tas, ko runāju par Krimas okupācijas neatzīšanas politiku. Tā ka sankcijas ir devušas zināmu efektu, bet būsim arī reālisti - tā kā mēs nekad, nevienā brīdī, neesam runājuši par militāra spēka lietošanu, mums ir tāds instrumentārijs, kāds ir, - ekonomiskās sankcijas, politiskas sarunas, politisks spiediens no starptautiskajām organizācijām.
(..)
Vēl daži jautājumi saistībā ar prezidentūru. Izskanējuši Valsts kontroles (VK) pārmetumi, ka līdzekļi izmantoti ne tiem mērķiem, kam paredzēti.
Visi šie lēmumi pieņemti Ministru kabinetā.
Kolektīva atbildība?
VK nepārmet pretlikumīgu līdzekļu tērēšanu - tai liekas, ka šiem līdzekļiem bija jābūt iegrāmatotiem kaut kur citur. Tam es piekrist nevaru. Jebkura Latvijas kā prezidējošās valsts vēstniecība šobrīd uzņem visu ES valstu vēstniekus. Piedodiet, mums bija vēstniecības, kurās vajadzības gadījumā cilvēki nevarēja rokas nomazgāt, un bija samilzušas citas problēmas - ņemot vērā prezidentūru, ar Ministru kabineta attiecīgu lēmumu jau pagājušogad šie līdzekļi tika tur novirzīti.
Krīzes gados Latvijas ārlietu dienests bija tik ļoti noplicināts, ka bija pat gadījums, kad vēstnieks sēdēja pie vīzu izsniegšanas lodziņa un pats zīmogoja vīzas. Uz prezidentūru mums tiešām bija jāsarauj. Diemžēl bieži vien mūsu valstī ir tā, ka saraujam tikai tad, kad nāk lieli notikumi, - svētkus gaidām, tad uzreiz pucējamies, ikdienā - ne. Tā nav pareiza prakse, bet...
Prezidentūras vajadzībām piesaistījāt papildu cilvēkus. Vai nu turpmāk uzturēsiet lielāku štatu, vai arī ar nākamo mēnesi būs daudz inteliģento bezdarbnieku.
Vismaz Ārlietu ministrijā es gribētu dalīt šos speciālistus divās grupās. Pirmā prezidentūras sekretariātā atbild par loģistiku, organizāciju, iepirkumiem, juridiskiem jautājumiem. Šie cilvēki ļoti labi zina, ka tas bija terminēts projekts, viņiem būs ļoti labs ieraksts CV, bet viņi dosies meklēt darbu citur. Otrā grupa bija piesaistīti tieši satura jautājumiem. Mēs jau pagājušogad pie budžeta veidošanas iezīmējām papildu štata vietas pēc prezidentūras, jo trūkst ekspertu ļoti konkrētās nozarēs. Šie atsevišķie cilvēki paliks. Bet kopumā tas ir jautājums nevis par štata vietām, bet to, kā noturēt augsta līmeņa speciālistus. Es labi saprotu rūpes par skolotāju algām, veselības aprūpes budžetu un pensionāru problēmām, bet arī šajā gadījumā tas ir valstiski svarīgs jautājums. Ja eksperts zina nianšu nianses, viņš dažādās programmās var valstij atnest atpakaļ miljonus. Tas ir tas, ko mēs dažkārt nesaprotam.
Tas nozīmē, ka jāmaina Valda Dombrovska laikā pieņemtā atalgojumu sistēma, kurā visi amati bija salikti zināmā hierarhiskā secībā?
Jau šobrīd ir situācija, ka civildienestā cilvēki saņem vairāk nekā ministri. Atsevišķi ierēdņi vairāk nekā valsts sekretāri. Es domāju, ka diskusija būs. Ar ko tā beigsies... man ir 20 gadu pieredze valsts pārvaldē, es neņemos prognozēt.