Šāds iespējamais scenārijs nav negaidīts, jo Turcijas ieguldījums – kā atklāts, tā slēpts – Azerbaidžānas militārajos panākumos ir ļoti nozīmīgs. Bez šāda atbalsta Baku, visticamāk, nebūtu spējusi radikāli mainīt situāciju strīdīgajā reģionā, un Erdogana klātbūtne goda viesa statusā panākumu svinīgajā noformēšanā ir pašsaprotama.
Ankaras lomai karā par Kalnu Karabahu liela uzmanība ir pievērsta arī tādēļ, ka ar uzvarētāja lauriem citos virzienos Erdogans šobrīd lepoties nevar. Virkne sākotnējo mērķu Sīrijā, Lībijā, Vidusjūras reģionā un vēl citviet tā arī nav sasniegti, bet valsts ekonomika atrodas ne tuvu labākajā stāvoklī, tajā skaitā arī ar ģeopolitiskajām ambīcijām saistīto ievērojamo izdevumu dēļ.
Šo iemeslu dēļ Turcijas prezidentam ir nepieciešama uzskatāma uzvara neveiksmju aizēnošanai un savu atbalstītāju iedvesmošanai.
Jau cits jautājums ir, ka Turcijas prezidents negrasās aprobežoties tikai ar goda viesa statusu. Kā liecina publikācijas šīs valsts presē, Ankarā daudzi nešaubās, ka Azerbaidžānai par atbalstu nāksies samaksāt ar kļūšanu par vēl vienu Turcijas provinci de facto, kuras misija būs nodrošināt valsti ar energoresursiem. Viss iepriekš minētais, protams, tiek dēvēts par nācijas atkalapvienošanos, Turcijas vēsturiskā statusa vai taisnīguma atjaunošanu un citos līdzīgos vārdos, tomēr lietas būtība no tā īpaši nemainās.
Lieki piebilst, ka šādas vīzijas neraisa sajūsmu nedz Azerbaidžānas politiskajā elitē, kura neilgojas pārkvalificēties no neatkarīgas valsts līderiem par Turcijas neoficiāla vilajeta pārvaldniekiem, nedz arī ievērojamā daļā valsts iedzīvotāju. Lai arī Turcija ilgstoši un mērķtiecīgi ir palielinājusi savu ietekmi Azerbaidžānā, tās pieaugošā klātbūtne nespēj mainīt faktu, ka azerbaidžāņu vairākums ir šiītu musulmaņi ar vēsturiski ciešām saitēm ar Irānu. Bez tam arī seldžuku turki (azerbaidžāņu priekšteči) nav gluži tas pats, kas osmaņu turki.
Lielā mērā tieši šo noskaņojumu rezultāts ir Krievijas miera uzturētāji Karabahā un Maskavas ietekmes reģionā pieaugums apvienojumā ar sava veida sarkano līniju novilkšanu Turcijas priekšā. Šādu konflikta pagaidu iznākumu arī var uzskatīt par skaidru signālu, cik lielā mērā Maskava ir gatava pievērt acis uz Ankaras ambīcijām postpadomju telpā un kur beidzas pieņemamās robežas.
Tieši tāpat tā ir uzskatāma liecība, ka arī vismaz tagadējai postpadomju līderu paaudzei valstīs, kuras Ankarā redz kā Lielās Turanas sastāvdaļas, ir savas pieņemamās robežas attiecībās ar Turciju. Tas gan nenozīmē, ka ilgtermiņā, pateicoties Turcijas neatlaidībai (un ja izturēs valsts ekonomika), šīs robežas nevarētu tikt pārbīdītas.