Rubenis: Nereti šķiet, ka Krievijas valdība rīkojas kā ielu huligāns - vājos sit, no stipriem bēg

Fragments no intervijas:Cilvēki Latvijā aktīvi iesaistās palīdzības sniegšanā Ukrainas karā cietušajiem bērniem. Tas noteikti ir ļoti apsveicami, taču tā ir reaģēšana uz sekām. Kā tas nākas, ka ir cilvēki, kas raisa karu un kam šie bērni ir vienaldzīgi?Tie, kas karu izraisa, allaž tam atrod kādus morālus iemeslus. Ir ļoti grūti cilvēkus apvienot zem klaji ļauniem lozungiem, taču ir samērā viegli daudzus sakacināt, atgādinot tiem pagātnes aizvainojumus, citu cilvēku nodarījumus, "mūsu tiesības", "mūsu unikālo misiju šajā pasaulē", piemēram, vienīgajiem iestājoties par tradicionālajām vērtībām (un, protams, viena no vistradicionālākajām vērtībām blakus mačismam ir manas "svētās" intereses un karš!) utt.Tas man liek atcerēties izcilā franciskāņu teologa Ričarda Rora sacīto: "Vairāk ciešanu pasaulē rodas no cilvēkiem, kuri apvainojas, nekā no cilvēkiem, kuri grasās aizvainot." Sākotnēji šķiet, ka tā nav, bet šos vārdus ir vērts kādu laiku pārdomāt.Lai cik attīstīta būtu sabiedrība, bez karošanas neiztiek. Šobrīd karo daudzviet pasaulē. Varbūt konfliktēšana vispār ir daļa no cilvēka būtības?Konfliktēšana ir daļa no cilvēka dzīves. Taču mācēt jēgpilni risināt konfliktus ir katra cilvēka un katras sabiedrības augstāka pilotāža. Karš ir visvienkāršākais, briesmīgākais un primitīvākais konfliktu risināšanas veids.  Varbūt varētu sacīt – karš kā risinājums ir daļa no mazattīstīta cilvēka būtības. Zemākās attīstības stadijās cilvēks ir spējīgs pasauli uztvert tikai no savu interešu, sava taisnīguma viedokļa. Šādam cilvēkam šķiet, ka visa pasaule tiks aplaimota, ja tai tiks uzspiests viņa redzējums, vērtības, dzīves modelis. Pie tam tipiski ir, ka mēs paši sevi redzam samērā slikti (atcerēsimies Jēzus vārdus par skabargu otra acī un baļķi savējā). Cilvēki mēdz aizgūtnēm kritizēt citus tieši par tādu pašu akluma formu, kāda piemīt arī viņiem. Tāpēc ir nepieciešams plašāks skats, garīgs skats (es domāju, ka dziļākā garīguma jēga ir egocentrisma pārspēšana, kas prasa ļoti grūtu sevis aizliegšanas darbu), iekļaujoša pieeja. Es domāju, ka tie ir dziļumi, kas patiesībā slēpjas novalkātajā vārdā "mīlestība".Taču, protams, ir jābūt sasniegtai ļoti augstai iekšējās brīvības pakāpei, lai būtu ne tikai spēks nesist pretī, bet mainīt citus ar savu pārliecību.Laikam ir jābūt godīgiem un jāatzīst, ka mūsdienu pasaulē, visticamāk, nevienai valstij nav iespējams iztikt bez bruņotajiem spēkiem, bez gatavības sevi fiziski aizsargāt. Pie tam šādu spēku mērķim jābūt – preventīvi bremzēt tīkotājus pēc militārām avantūrām. Nereti šķiet, ka Krievijas valdība rīkojas saskaņā ar ielu huligāna filozofiju – vājos sitam un aplaupām, no stiprajiem bēgam un stipros respektējam. Vai tev – ja esi vājš! Nereti labas aizsardzības sistēmas pluss ir tas, ka to nekad nevajag lietot.Taču arī šajos apstākļos ir svarīgi nezaudēt skaidru skatu, neļaut sevi emocionāli saduļķot, jo iekšējo centru zaudējis cilvēks ir labs materiāls manipulēšanai. Es domāju, ka allaž jāmāk nodalīt konkrētu valstu agresīvos vadītājus un valdības no cilvēkiem, ar kuriem tiek demagoģiski manipulēts. Katra valsts sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem. Nekad, nekad nevienai valstij kopumā nedrīkst piekārt vienkāršotus vērtējumus!Aklums, šauri etnocentriska pasaules uztvere ir strupceļš. Naida kurināšana ir slikts pamats dzīvei. Mīlēt savu tautu un rūpēties par to ir labi, bet tāpēc pazemot, apspiest vai ienīst citas tautas ir slikti. To ir svarīgi atcerēties katram, kurš operē ar "nacionālu" terminoloģiju.Visu interviju ar Juri Rubeni lasiet laikraksta Diena piektdienas, 3.jūlija, numurā!